Mašīnu valoda – nākotnes pārdomas uz šosejas
Svētdienā uz Jūrmalas šosejas, tā vietā, lai savā nodabā lamātu svētdienas tītarus, kas izlien uz ielas reizi pusmūžā un ir katra vietējā vai skrējēja bieds, aizdomājos par to, kādā valodā ar mani runā citu ceļabiedru mašīnas un kā tās man varētu pastāstīt vairāk. Lūk, man pa priekšu planē sarkans Audi, vienīgais, ko par saviem nodomiem tas man spējīgs atklāt ir bremzēšana, plānots un parādīts pagrieziens. Un vēl uzmidžināt, ja man gaismas nav ieslēgtas. Skatoties uz mašīnām ielās, sajūtos kā tālā pagātnē, kad vēl nebija grafisko interfeisu, displeju un par notiekošo milzīgā verķī vēstīja vien pāris krāsainas spuldzītes.
Mašīna šodien. Māk 3 krāsas un apmēram 5 izteiksmes.
Mašīnas izteiksmes robežas šobrīd parasti definē: 2 – 3 sarkani signāli (pa malām, dažiem vēl logā), pārītis oranžu signālu jeb pagrieziena rādītāji, balta gaisma aizmugures galā stāsta par atpakaļgaitu un vēl viens košs sarkanais mēdz degt tāpatvien aizmirsts vai arī mēģina kliegt cauri sliktai redzamībai “esmu šeit!”. To novietojumu piespiedu kārtā nosaka tas, ka nekāda tur nianse un nobīde par 30% vai 52% neiet krastā ātrumiem un attālumiem, kas ir uz ielas (tak kā jebkurā interfeisā – skaidrībai jābūt) – signāli novietoti malā, malā, augšā un apakšā. Kaut ko var vietot pa vidu.
Skatos uz šosejasbiedru, kas it kā ripo, it kā uz lidostas pusi un domāju – ne ripošanu, ne savu maršrutu tas man nestāsta, to, ka samazinās (vai palielinās) ātrums uzzinām tad, kas mainās distance starp mūsu mašīnām, par to, kurp cienītais dodas un vai neplāno parkoties parasti mums nepastāsta nekas.
Ar variācijām par tēmu “mašīnas izteiksmes” es iepazinos mazliet jaunā gaismā 2009. gada Frankfurtes autoizstādē, skat arī video. Renault savus konceptauto bija aprīkojis ar izteiksmīgām spuldzēm, kas, uz pirmo acu uzmetienu darīja apmēram to pašu ko LED bruņurupucis bērnistabā – izklaidēja, mainot krāsas, bet skatoties šosejas biedru mazrunīgajās spuldžu sejās uz šosejas, atskārtu, ka viens no veidiem, kā stāstīt vairāk limitētajā vietā ir ar papildus krāsu un animāciju (vecā labā mirgošana vai arī LEDu skrējiens no labās uz kreiso, piemēram) palīdzību. To var panākt, vispār nepalielinot stāstījuma virsmu – viena spuldze, kā redzams, var degt visās iespējamās krāsās, kā tāda mēle, kas saka ā-ē-ī-o-ga-ga-ga. Skat. video piemēru:
Vēl paliek arī iespēja projicēt visu ko uz a) pakaļējā loga, kas plus mīnus ir katrai mašīnai, vai arī uz b) visuresošās zemes.
Trakulīgas fantāzijas "ar mani atkal runā Prelude"
Tā kā ripojot ar savām pāris tonnām vairāku desmitu kilometru/stundā ātrumā ir kritiski saprast signālu uzreiz, tad gandrīz lielā mērā atkrīt risinājums mašīnas valodā izmantot cilvēku valodu jeb uzrakstus. Turklāt, atšķirībā no sarkanām bremžugunīm, uzrakstu – “es tagad parkošos kā tītars pa divām vietām un tev uz mani būs jāgaida” izlasīt varēs tikai attiecīgās valodas pratēji. Kas atliek: atliek simboli – krāsas, ceļazīmes, bultas. Atliek vārdi ar plašu atpazīstamību kā “stop” vai “Jesus”. Piemērs gan nepiedāvā neko jaunu un derīgu, tāpēc iespējams, attīstot mašīnu ielas valodu (ne tādu, kurā mašīnas repos ap degošu miskasti šķērsielā, bet tādu, kurā tās varēs sarunāties ar mums vai, kas zin, savā starpā), var nākties ieviest.
Tagad, kad pie pusdiengalda stāstam par kāda smskām, tvītiem vai baniem, ikdienā šārējam linkus, tagojam bloga postus, paužam emocijas ar orly? omg un wtf! (kapos rotē latviešu valodas skolotāji un kopēji, es atvainojos, bet tas bija tīšām), neizskatās, ka būs problēma ieviest jaunus vārdus un apzīmējumus, arvien īsākus un ašāk uztveramus. 1948. gadā to savā 1984 uz apmēram 2050. pravietoja (un 2011. gadā sadzirdēja un novērtēja interneta lasītājs) Dž. Orvels.
We’re getting the language into its final shape — the shape it’s going to have when nobody speaks anything else. When we’ve finished with it, people like you will have to learn it all over again. You think, I dare say, that our chief job is inventing new words. But not a bit of it! We’re destroying words — scores of them, hundreds of them, every day. We’re cutting the language down to the bone. The Eleventh Edition won’t contain a single word that will become obsolete before the year 2050
(..) In the end we shall make thoughtcrime literally impossible, because there will be no words in which to express it. Every concept that can ever be needed, will be expressed by exactly one word, with its meaning rigidly defined and all its subsidiary meanings rubbed out and forgotten.
G. Orwell (1948)
Lai cik baisa 1984 hiperbola, ir liela ticamība, jūtamība, es pat teiktu, ka valodas rukšana uzņem tempus ne tikai manās fantāzijās par automašīnu sarunām uz šosejas. Amerikāņi ir gājuši soli tālāk un, tā runā [pazuda avots], ka vairs nelietojot patskaņus Feisbukā, tā it kā varot ātrāk parunāt. Kaut ko noteikti varam mācīties no senajiem ēģiptiešiem vai indiāņiem, kas lietas apzīmēja ar simboliņiem, hieroglifiem, visādiem ķeksīšiem, aplīšiem vai elles sunīšu portretiem. Kas ir redzējis kādu datorprogrammas kodu, arī ir redzējis saīsinātu, ne pārāk runātu pie vīna glāzes, bet tomēr valodu. Kritisku reāllaika sistēmu specifikāciju sastādīšanā, tikmēr mēdz izmantot, piemēram, t.s. formālās valodas, kas neļauj nevienam sapīties izteiksmēs, vārdos, sargi Dievs – emocijās un citos cilvēku tik nepilnīgās un reizē tik bagātās valodas skaistumos, kas tik ļoti biedē ne vienu vien indivīdu (nemaz nerunājot par robotiem), kas, nespējot atrisināt pasauli, piedāvā visiem definēt savu dictionary, pirms vispār kāpt uz dialoga ļodzīgās platformas, un, vīlies savā veselajā saprātā un pazudis nenoteiktībā un smadzeņu piedāvātajā realitātes tulkojumā, pasaules specifikācijas definēšanai izmanto, piemēram, kādu vecu pasaku grāmatu, ko dažās tautās pazīst kā Bībeli. Bībeles eksistence tikai lieku reizi apliecina cilvēcības kā arī tās izpausmju valodā katastrofālās nepilnības (ok, JK!), kuras 21.gs. saasina pastiprināta cilvēku nespēja komunicēt jaundzimušā interneta un nešķīsto sociālo tīklu un valgu ietekmē. Tā ka valoda, tu biji skaista, paldies tev par to, 2050. – here we come! Sākot ar emoticonu LED, ko mums piedāvā čaklie un izdomas bagātie ķīnieši, vai pašu atvāzto vidējo pirkstu vai izteiksmīgo dūri, mašīnas, domājams , ieviesīs mūsu dzīvē kaut kādus jaunākus, noderīgākus un precīzāk definētus vārdus tad, kad sāks ar mums runāties. Un tās nekādi nebūs vienīgās.
Vēl, atzīmējoties pie šī jautājuma, lieta, kas, manuprāt lielā mērā iespējos kaut kādu lietderīgu mašīnsaziņu ir nu jau bezmaz katrā mašīnā atrodamais GPS, kas ātrāk par visiem zina pastāstīt, kuru joslu te kāds taisās ņemt un kurā šķērsielā nogriezties. Kāpēc lai šī viedā kaste nepastāstītu kaut ko derīgu ne vien savam pavēlniekam šoferim, bet arī apkārtējai pasaulei? Lietojumprogrammas kā Waze un, protams, mātes Googles ieviestas uzpariktes zina bišku pastāstīt, kas tad vispār uz ielas notiek, un kaut kādā mērā nosacīti nodrošina sarunas šoferu starpā jau tagad.
Soli tālāk – spiedīgais un arvien rūkošais naftas zābaciņš nepanesami spiež tehnoloģisko attīstību visādu tur elektrisku mašīnu virzienā, kas, kā lasu, savu saimniecību jau tagad, pirms vēl nonākušas līdz manīm, savienojušās mākonī, tur, protams, ir kur augt, pagaidām tie ir tikai charge-pointi, un gal’galā ntak evajag jau elektrību, lai dabūtu elektrību, bet elektronika, maģiskie mākoņi, bezvadu komunikācija un citi neredzamie briesmoņi – par ko ne – var ļaut mašīnām un visiem citiem aparātiem vispār bez mūsu iejaukšanās sarunāties savā starpā, un, piemēram, tik cik to atļauj tītaršoferi, izkārtoties joslās, ielās un rindās un sāk bremzēt laicīgi, pasakaini skaisti un efektīvi. Te darbiņš protams MI un lēmumu atbalsta sistēmu izstrādātājiem, kam jāiemāca mašīnai atšķirt labu no ļauna. Pat trakāk, katris, kas redzējis, piemēram, kādu ģeniālu Microsoft kļūdu paziņojumu un zaudējis sev tuvus datus, var uzburt sev acu priekšā asinis stindzinošo ainu un apokalipsi, kas iestātos uz ceļa, ja līnija starp mašīnu muldēšanu un veco labo emociju un stulbuma izroboto cilvēka lēmumu pieņemšanu būs novilkta nepareizi. Un stresainus restartus (cerams-) ceļmalās. Labā ziņa ir, ka, un atzīšos, to es uzzināju tikko, mēģinot mazliet parakties par šo savu fantāziju, eksistē un top standarti mašīnu savstarpējai saziņai. Viss notiek.
Biržā, rūpnīcās un istabā, kur plosās Roomba, šodien lēmumus pieņem algoritmi, kaut kur Japānā cilvēkus izklaidē, prec un maigi cilā roboti, un ne viens vien auto ražotājs slavē inteliģentas proaktīvas bremzes vai citas viltīgas ierīces savā jaunākajā lolojumā, kas zin pastāstīt un mācīt mums dzīvot jau krietni vairāk par pīkstuli, kas neapmierināts ar pasažiera piesprādzēšanās manierēm vai spuldzītes sūdzību par vaļā palikušu bagāžnieku. Valoda, tehnika, MI, valodas un pašu vecās, labās smadzenes attīstās lieliem soļiem daudzos virzienos, un es domāju, pat sagrabējuši krabji kā es ^_^, kam pirmajā datorā spēles bija jāiedzen no audiokasetes, otrajā – internets no stacionāra telefona un trešajā studiju darbs no disketes, piedzīvosim, ka mašīnu tukšajās sarkanspuldžu pakaļās atplauks bagātas informatīvas izteiksmes un vācu mašīna zinās uzrunāt savu japāņu draugu vienā valodā. Jaunā valodā…
Līdzīgi ieraksti:
IETEIKT
