BrainwAŠ turpinās

jeb Ērikonkuļa sacerējums Par Labu Latviju un stāsts Par Savu Kabatu

Aidā nākamā brainwash reklāma – jau cītīgi vajā cilvēku pa TV un pa radio. Biedē tas, ka šitā ir tik debīli pozitīva, ka prātu izkūkojušas večiņas un 26-gadīgi Flandersi (“esi vienmēr pozitīvs! Pozitīvs!”) sabalsos par vienalga ko kā likts.

Continue Reading

Brainw(AŠ)²

Brainw(AŠ)² ašAŠ. Kaut kādi cilvēki saka par šito: gaiša simple reklāma, daži – vemj, TV saka, kaut kādiem prātam neaptveramiem 20% līdzpilsoņu tīk Šlesers (..) un viņa darbi un kādiem prātam neaptveramiem 10% – Šķēle: šitie divi AŠ-i, kuruprāt, 2 AŠ vienāds-ar AŠ kvadrātā un laikam jau retais gīks aizdomājas, AŠ tad var būt tikai nulle. (Man un daudziem citiem par lielu pārsteigumu, to skaļi pateica [AŠ-u sena draudzene] Vaira)

Es saku – Brainw(AŠ)². Kas ir tas katris 5tais izskalotais, kuru darīs laimīgu šitāds kvadrāts? WTF

Jauks RE (kvalitatīva, inteliģenta atbilde Brainwaš-am):

Continue Reading

East siy-eede – Rīga, Daugavpils, Madona, Cēsis

Šofera-ceļotāja piezīmes par: negaisu un miglu laukos, ceļu Preiļi-Madona caur Atašieni (2010. gada maija fakti), putniem un maizi, ceļu Madona-Cēsis, maznozīmīgi pļurksti par Daugavpili, Krāslavu, Kaplavu, Aglonu, Preludi un Cēsīm.

Maija sākums ar savām 4-pēc-kārtas brīvām dienām un laiku “Tropi ar ledu” izvelk no 4 sienām katru, kas kaut cik dzīvs. Mani kopš Preludes iegādes no stūres nav iespējams atraut, tāpēc iejūdzām manu lielceļu pantēru un laidām Latvitripā uz East side, galamērķis – Daugavpils-un-tad-jau-redzēs.

DAY 1. Rīga – Daugavpils – Preiļi – miglasWTFs – Madona

Rīgu pametām kā jau laiskiem buržujiem pienākas: ap 1iem. Šņak cauri Ogrei un Pļaviņām (kur “no baznīcas ziedojumu kastes nozagti..div simt piecdesmit lati .. aptuveni”). Laiks šonedēļ lutina ar siltu sauli, silta saule savukārt cep vakarā labu saulrietu. Pēc negaisa kaut kur posmā Kobmuļi – Grāveri – Aglona saule sāka laistīt svaigu kreftīgu saulrietu pa pavasarzaļo Latvijas lauku samtadabu un mežģīņu vibro-lielceļiem. Ceļi te ir pārsvarā sūdīgi, toties ainavas – pasakainas.

Continue Reading

Kā Nepārdot auto

Kopš uzaicinājuma mainīt manu braucammušu uz džipu esmu nesteidzīgos jauna rumaka meklējumos – ne tāpēc, ka mušai kāda vaina, vairāk tā kā for fun. Esmu pielaikojusi kādus pāris pārus mašīnu un šodien bija kārta pēdējai kandidātei: pavecai, bet glītai Honda Accord kupejai, komplektācija pēc apraksta teju kosmiska, cik nu kosmiska komplektācija var būt pagājušā gadsimta vāģim (automāts, masējošs, silts ādas salons, yada yada).
Kupejas turētājs bija vareni nedraudzīgs un haotisks pārdevējs (pat 2 – uz viena telefona), jo randiņa runāšana mums vedās neraiti un mūždien nebij spējams mašīnu apskatīties (citēju “ja vien jūs viņu nepērkat. Ja jūs viņu pērkat – tad varat apskatīties” WTF?).
Beidzot šodien, dienas vidū tika sarunāta strelka benzīntankā ellē ratā Rumbulā. Čubriks specāl braucot no ne-pilsētas.
Mašīna atripoja skaista un gatava pārdošanai tā, ka vaskis pil. Sasveicinājušies pamīņājāmies izvēlēdamies kurš no mums, interesentiem, stūrēs izmēģinājuma raidu, saņēmām tekstu, ka abi bijām uz pakaļas: “5Ls un varat braukt. Bet par brīvu gan ne. BET ja nu jūs mašīnu ŅEMAT (like now), tad varam paprovēt, kā viņa brauc.” Te neesot atrakciju parks. WTF… Mašīnu pārdevējs, citējot, “ar varenu pieredzi šajā biznesā” nebij nekad dzirdējis, ka mašīnas iegādā.. pamatā.. BRAUKŠANAI. Tajā brīdī rokas jau nolaidušās strīķējās pa zemi un beztēmā glupa lekcija par to, ka krīze jau cauri un cenas kāptin kāpj (is not true afaik) un what-not vilktin vilka lekt atpakaļ mušā un riepām kūpot pārbraukt pāri šitam dirsējam un tīt makšķeres. Bet, ja jau bijām izcūkojuši 40 minūtes braucot raudzībās, ko nu vairs.
Cik ātrumu esot ātrumkārbai viņš nezinot, jo tas viņu neinteresējot (WTF!?) un uz jautājumu, vai gadījumā šķībajam pakaļas bamperim pie vainas nav kāda pagātnes avārija, atbilde bija šokējoši uzbāzīgs piedāvājums saderēt uz konjaku. Jebkuru konjaku. Drīkst izvēlēties jebkuru konjaku plauktā. Un uz to saderēt. Tad kādam būšot konjaks, vai nu mums vai viņam, bet protams ka viņam, jo mašīna neesot vis sista. Jebkuru konjaku. Saderam. WTF…
Mašīna esot LABA. Viss tajā LABS. Viss tajā ejošs un labs – [detaļu uzskaitījums]. Uz norādi, ka to vienā balsī pie stāvošas mašīnas var nodziedāt jebkurš pārdevējs atbilde bija īss un pārliecinošs “Jā”. Masējošo sēdekļu neesot – kļūda sludinājumā. Uzmini nu, kas tajā vispār ir patiess, ej nu visu pārbaudi. Ehh, WTF WTF WTF!?…
Vārdu sakot. Veco (glīto) divdurvju brīnumu, kuru, tātad, redzējām no ārpuses vien, un, kā no aprēķiniem izlobījās, prātvēders mēģina jaukumiņu nogrūst jau kādu gadu, mēs atstājām vien laimīgajam tirgonim un visu jautājumu ekspertam, lai izklaidējas vien tālāk. Pirmo reizi mūžā es dzirdēju (un ne no kādas pūkainas blondīnes ar zvaniņu kaklā!) ka mašīnas pirkšanas lēmums ir jāpieņem izejot tīri no vizuālās apskates un pirmo reizi es sajutos, ka es (es!) no mašīnu tirgošanas zinu gabalu vairāk, nekā “pārdevējs”. What a day what a day.
Pavisam noteikti – es uzzināju daudz jaunu veidu, kā NEPārdot mašīnu. Ever. Vainīga ne mašīna, ne cena – bet tādi vājprāta murgi nebij dzirdēti ne pat no bulciņu pārdevējas – še tev, pārdošanas māksla.

Continue Reading

Dators. Tas ir ļoti sarežģīti.

Programmētāja mūžīgā sāpe.


xkcd.org

BTW, bija drūmā pagātnē laiki, kad es savas tehniskās izglītības dēļ tiku ekspektēta (ar datoriem un tīkliem stipri nesaistītā) darbā lodāt zem galda ar skrūvgriezi un “salabot tīklu”, un “izdzīt vīrusus”, un mūždien ir kāds, kas neprot atvērt ļoti-svarīgo-failu (kādu docx vai pdf) vai nokopēt Draugos bildīti – un tam, kā zināms, ir domāti inženierzinātņu maģistri, programmētāji un sistēmanalītiķi).
Par to vajadzētu brīdināt augstskolā – esiet gatavi neskaitāmiem idiotiskiem useru requestiem, 8 obligātās psiholoģijas/userhandlinga lekcijas, un te jums saraksts ar vārdiem, ko lietot nav jēgas (piemēram, kods, xml, strukturēti dati, kodējums, klients, serveris, arhitektūra, paplašinājums, pārlūks, operētājsistēma un tā tālāk un tā tālāk). Pareizi jāsaka: ķeburi, interwebs, mapīte un Windowz.

Continue Reading

Super truper dienas citāts

Garām gāju: nevarēju atturēties šo iemūžināt:

Lielisks bezcerīgā idiota/duras komentārs lapā pie Advanced Corporate Sales Course, kura mērķauditorija ir TOP sales management: (ar uzsvaru uz Top un Sales un Management. un uz Corporate.).

“es uzskatu , ka ta ir pasakaini auksta cena , it ipasi saj laika kad pardevejam ir minimala alga , es ar laprat aizietu , bet 100 Ls piedodiet tas ir ta ka par daudz…..”

Vienmēr, kad gadās tādus redzēt, gribas iedot medaļu darba devējam, kas tādam idiotam maksā kaut vai minimālo. Tas ir tipa 1000 lati uz gramu smadzeņu! ENVY!

UPD: Komentārs gan ir mums zudis (nonācis miskastē (atgriezies dzimtenē)), bet aukstā cena manā siltā piemiņā.

Continue Reading

Kāpēc visiem patīk J

Nezinu, vai Tev kāds tādu kādreiz rakstījis un cik ļoti to kāds pamanījis – bet dažkārt e-pastā iezogas “J mistērija”. J parādās teikuma vidū, ber pavisam bieži – teikuma beigās, gluži kā Jāņa, Jura vai Jutas paraksts – bet rakstītājs ir kāds Valdis vai Ādolfs! Kāpēc J?

Pirmo reizi J saņēmu no sava maģistra darba vadītāja. Palauzīju galvu, bet nospriedu, ka kaut ko laikam nesapratu un ļāvu J būt.

J šad tad saņemu vēl šobaltdien, piemēram šodien, bet tagad man jau ir J tulkošanas prasmes. Esmu gatava nodarīt pāri mulsinošajai, mokošajai J mistērijai, atļaušos pat teikt – iznīcināt to.

Un man ir labas ziņas, Tev, J saņēmēj: J ir tulkojams kā smileyface: smaidiņš, un tas nav vis nekāds hardcore datoristu, sektantu vai arābu slengs – J rodas no tās mazās Microsoft smaidīgās galviņas☺, ko viņš, tik māksliniecisks būdams, uzģenerē no “: )” MS Wordaa, MS Outlookaa u.t.t. Šī smaidīgā galva ir Windings fontā, un, lai to uzrakstītu Windings fontā, jāraksta – kas? – jā gan! – J!

Bēdīgfeiss ir L, ja saņemat L – kaut kas nav labi vai arī kādam nav labi.

Lūk tā! ☺

Continue Reading

Izlaidības dienasgrāmata

Mani iespiedis stāvvietā kāds BMW (Bgariigo Minvaliidu Wauto), tāpēc uz universitāti vakar braucu ar SABIED-RISKO transportu. Mana izvēle mētājās no maršruta uz maršrutu, tad beidzot gaidot trojebusu iekāpu Karuselī Vārdā Tramvajs.
Man, kaislīgam autobraukšanas fanam, kam mašīnā ir saldumi, tamburīns un rezerves visiem apģērba gabaliem, ērta vīna glāze un lasāmviela un kasetes, apsildāmais sēdeklis un muzīka – !!! (KO vēl vajag laimei? Ne Ko) tas bija varens izlaidības pārbaudījums.
Es godīgi nopirku un izkompostrēju biļeti, pretēji veselajam saprātam, ka:
1) novērtējot varbūtību un zaudējumus kontroles gadījumā, man vajadzētu nekādā gadījumā nepirkt biļeti
2) vai esat mēģinājuši pirkt/kompostrēt biļeti pārbāztā tramvajā? Braucošā? VEeewww
Enivej, ij pirku ij kompostrēju un pat tiku sēdēt.
Tiem, kas vēl tikai domā sākt lietot tramvaju, daži fakti:
1) sēdēt Ne Vienmēr ir kur! dažreiz pat nav kur stāvēt!
2) ir jāpērk biļete, kas tagad maksāja 50 santīmus, ja pērk pie vadītāja, pārsēžoties es nošpikoju no tantes, ka kioskā to pašu var dabūt par 40s.
3) biļete jābāž kompostierī, tur uz tās uzspiež ciparus, tostarp pulksteņa laiku (ērti!)
4) neceriet uz jauku iepazīšanos, mani novērojumi liecina, ka ar tramvaju brauc viss tas, ko es negribētu satiksmē ar mašīnu: sievietes, bērni un pensionāri
5) starp citu – ar to vien nepietiek, ka gribat lietot tramvaju un esat ieradies pieturā – jums vēl arī var nākties pagaidīt. Dažreiz lietū. Grupā. VEw
6) apsildāmo sēdekļu NAV, ir, toties verdošs radiators katrā galā
7) jābrauc klusumā – nekādas mūzikas, dziedāšanas, dejošanas, tamburīna spēlēšanas.
8) atļauts braukt ar tramvaju reibumā

Kopumā es, protams, atbalstu tramvaju, tas ir ļoti ātrs (korķu stundās – super, ja kāds atsaldētais vai vnk grupveida mīcīšanās neaizkavē tramvaju krustojumā) un dabai draudzīgs braucamrīks. Nav arī baigi dārgais, kaut gan par 90 s ko es notrallināju, verēja vēlēties kādu mūziku.

Continue Reading

karte un cūka

šodien nācās būt bankā, lai izņemtu karti pazaudētās vietā. spedu pogu, dabūju cīparu, rinda stipri vilkās, iespējams tāpēc, ka darbojās vien divas KASes. No tām vienā sēdēja meičuks, kuru šajā filiālē biju manījusi teju katru reizi un man viņa allaž šķita visai nesimpātiska, ne jau ka neglīta (ja ne govorju što on urod) – bet nejauka un atgādināja man Vecvagari. Nav svarīgi, kas ir Vecvagare, uzvārds lakoniski says it all anyway. Parasti es esmu atvieglota, kad netieku viņas rindā. Taču šodien bija citādi. Pāri visai augstajai un platajai letes malai es varēju saskatīt gabalu no vienīgās opcijas, kas sēdēja otrā robā un šis gabals lika stingt manām radikālestēta cilvēknīdēja iekšām – tā bija meitene ar dibenam līdzīgu seju mālu krāsā, uz kuras bija uzzīmēts viss, kas, kā to mīl dēvēt salonuvergu aprindās – “koptajai” jaunkundzei bija licies tajā trūkstam. Spīguļojoša mute un tādas kā acis ir divi priekšmeti kas man atmiņa dīvainā kārtā aptuveni saglabājušies, spītējot faktam, ka uz viņu bija tik grūti skatīties, ka man nebija īsti iespējas šo mākslas darbu nopētīt un iegaumēt. Es sēdēju un stipri gribēju, kaut šoreiz mana rinda iekristu ak jel labāk tad pie vecvagarveidīgās meitenes ar kantaino galvu.
Ēh, bļaka, mana vilšanās – mans cipars iečivinājās virs māla dibena. Kad tam tuvojos, cenšoties saglabāt adekvātumu vairīdamās no acu kontakta, manam skatienam ar sajūtām dakša-pa-stiklu pavērās aptuveni desmits raibi rozā nagu ar spiciem, gariem galiem, es pieļauju, ka apmēram tā izskatās izoperētas garo kaulu šķembas. Māla dibens mani uzrunāja uz “tu”. Un man liekas tajā brīdi mani vajadzēja nodot manai runājošajai pierei, uz kuras nočabinājās kādi 60×200 pikseļi un parādījas vemjošais smailijs :[~ Joprojām klīstošu un izvairīgu skatienu es saparaksīju pāris dokumentus, brutāli stūķēju tos somā un jau teju tiku bēgt, bet papīri un maki bij pārāk lieli, tāpēc pāris sekundes nācās ar tem spēkoties, lai nebūtu jādodas prom demonstratīvi nesot rokā tos sūda saņurcītos dzeltenos līgumus. Nagainais māla dibens piepeši ierunājās nesaprotami klusā balsī, es pacēlu galvu, lai saprastu, kurš ir dibena adresāts, un šausmās aptvēru, ka tā esmu es, tāpēc pieklājigi būtu paklausīties. Neievērojot piesardzību vērsu skatu nagainā dibena virzienā un saņēmu pretī divu zīmētu acu skatienu un teikumu, kas atkal saturēja “tu”. “Cūka,” es nodomāju. Viņa izskatījās uz gadem 32, attiecībā uz māla krāsas miesām tas nozīmē, ka viņa noteikti ir jaunāka par mani, visticamāk mācās otrajā kursā un piestrādā bankā, lai nomaksātu nagu līmi. “Vai tu esi domājusi par kādiemvientur uzkrājumiem?” vaicāja dibens. Es atbildēju ar teikumu, kas saturēja apmēram 6 vārdus nolieguma formā, viņai būtu vajadzējis atšūties. “Bet kāpēc? Tur nāk laba nauda,” apgalvoja dibens. Es pārgāju uz apgalvojuma formu: “Es māku sakrāt naudu arī cūkā.” Cūkas lietojums teikumā man norāva jumtu, likās, tas norauj jumtu arī māla dibenam, tas attālinājās un iesmējās. Es izspurdzu pa durvīm mēģinot ieņurcīt ieņurcītajos līgumos savu maku ar jauno karti tajā. Cūka, es nodomāju, un smējos 5 kvartālus līdz mājai. Man šķita, ka cūka varētu būt bijis vienīgais vārds, ko viņa sadzirdēja manā atvadu runā.

Continue Reading