Dear diary: Atmiņu klade manam kaķim

Cilvēkiem dzīves laikā sakrājas pieķeršanās un visādas citas īpašas un maģiskas piesaistes citām dzīvām radībām. Tādas, kas sastāv no liela prieka, laimes un beidzas ar briesmīgām, briesmīgām sāpēm. Šis būs stāsts par radību, kas man tik dārga, ka, šķiet, zaudējuma šķembas sāpēs mūžam, par vienu ļoti īpašu kaķi. Manu kaķi. Atnācu atvadīties, izsāpēt un nolikt mierā šeit blogā, kur ta lai citur liek un uzkrauj… Reiz kaut kādā apmēram 7 gadus senā vasarā ar savu nākotnes vīru nolūkam nepiemērotā somā pārvedām mājās mūsu pirmo zvēru. Ugunīgais oranžais drakons bija izlikts atdošanai sludinājumā interneta trakonamā baznica.lv. Nosaucām par Zirdziņu.

* * *

Šis gads ir traks un pilns ar lieliem notikumiem. Ar kāzām. Ar bēbīšiem. Ar kārtējo dzīvesvietas maiņu. Pat divām. Un daudzām iespaidīgām, taču jau mazākām lietām. Un šodien, šī jocīgā gada pārbaudījumu oktobrī mans kaķis mirst.

Es esmu no tiem nožēlojamajiem idiotiem, kas elš un raud kā traks, kad filmā sabrauc suni, nošauj lūsi vai Sonny Corleone. No tiem kas kliedz uz televizoru izmisis un dusmīgs, kad kaut kur naftā salīp kaijas un pelikāni, beztēmā nokauts kāds laipns radījums un iznīkst sniega leopards. Man gribas apstāties un vairs nekad nekad nekur nebraukt un skaļi lamāt debesis, kad savā ceļā sastopu guļam sabrauktu radību, kuru mājā kāds gaida. Un mans stāvoklis ar vecumu nav uzlabojies. Nāves un zaudējumi sāp pat tad, ja tie nav mani. Pat ja tie nav īsti.

* * *

Šodien man jādomā par to, uz ko tad lai es kliedzu, ko lai skaļi lamāju, kad aizies uz neatgriešanos mans kaķis. Man jādomā, kur, kad viņš būs miris, es viņu nesīšu. Vai es viņu noslēpšu kaut kur zemē un zināšu, ka viņš tur ir, vai atstāšu klīnikā un neko tālāk nezināšu. Tās nav tādas domas, ko gribas domāt. Es labāk padomāšu kā bija, kad bija forši un neforši, bet foršāk, nekā tagad ir.

Par to laiku, kad 1. aprīlī Zirgam palika 1 gads. Mēs nofotografējāmies visi trīs sēžam uz dīvāna ar vienu dzimšanas dienas sveci. Ar taimeri, kā tāda jaunā ģimenīte. Zirgu varēja sēdināt klēpī kā mazu bērnu, sēdus, uz dibena, vēders gaisā, rokas priekšā, tā viņš arī sēdēja. Rokas Zirgam labos laikos bija milzīgas un stūrainas kā lauvam. Tās ir lielākās rokas, kādas esmu redzējusi māju kaķiem. Un vēl viņam ir klejojoši raibumi, katru reizi kad skatos, tie atrodas kaut kur citur.

Tolaik mēs dzīvojām 5. stāvā un mums bija balkons uz kura varēja grilēt un no kura varēja nokrist, kas tad arī bija tas, ko Zirgs izdarīja, mājā neatrasts, tika savākts lejā un atstiepts augšā ar lauztu kāju. Kāja bija lupatās, bet varoņi ārsti sašuva visu kā vajag ar jaunu titāna kaulu – tā ka manam kaķim ir metāla kāja. Lidmašīnā un Domē viņu nelaistu iekšā. Tenterēt ar ieģipsētu kāju Zirgam riebās. Dusmās viņš mēdza iet uz rokām un pikti krist gar zemi. Ne mazāku pacietību un varonību tas prasīja no mums, ne tikai mierināt vienkājaino drakonu, bet vēl arī špricēt viņam 2x dienā un ar tabletēm cienāt. Apmēram desmitajā reizē Zirgs mācēja tableti aizspļaut metriem tālu. Viņam bija jāstaigā ar nīsto tauri ap galvu, lai viņš nenoplēš sev saites. Un jādzīvo viņam bija aizgaldiņā, jo ar tādu kāju nedrīkst lēkāt un dejot apkārt. No turienes viņš sūdzējās un lūdzās, un visiem lūza sirds, man liekas pēc tā visa mēs sasējāmies saitē uz mūžu, sanesuši viens otram kaudzes upuru. Un tad visi tika atalgoti, Zirgs sadzija un izauga skaists oranžs spīdīgs skaists un dejoja vēl daudzas daudzas vasaras. Un nesa atpakaļ aizmestu vīna korķi vai iecienīto gumijas peli. Kaut simts reižu. Un ēda ar rokām no bundžas. Atver bundžu – noliec uz grīdas, un viņš ņem ar roku pa gabalam un ēd, nenormāli zolīds. Rāva no rokas man meduskūku un lika sev mutē.

Mēs mēdzām šad tad vizināties kopā mašīnā. Reiz mani apturēja policija, Zirgs bija kaut kur pa visu salonu. Bija nakts un lija lietus. Es atvēru logu un man bija bail, ka viņš izkāps un nobiedēs policistu un aizbēgs mežā. Ko par manu nervozēšanu domāja policists nezinu, vai viņš pamanīja drakonu pakaļējā sēdeklī – arī nezinu. Pūst trubiņā nelika, kaķi piesprādzēt arī ne, palaida Laimīgā Ceļā tālāk. Vasarā, kad mašīnā ir karsti, kaķis sēdēja uz palodzes un elsa mēli izkāris un izskatījās sarkans kā rūsas pūķis.

Dzīvesvietā, kur bijām pirmajā stāvā Zirgs par katru cenu lauzās ārā pa logu. Tad, pagalma nātrēs iekritis, sarāvās mazs un slēpās pagrabā. Es nezinu, ko viņam tur ārā tik ļoti vajadzēja, maigu draugu tur nebija, ēst tur nedeva un katru reizi mēs gājām viņu saukt, cēlām ārā no pagraba un nagainu, sapsihojušos nesām mājā.

No rītiem, pat tiem, kad es gulēju līdz vieniem, viņš gaidīja mani gultas kājgalī, sapratis, ka beidzot celšos, viņš vienmēr uzdziedāja un mēs kopā gājām uz vannasistabu, tur viņš dzēra no bidē un murrāja. Kad es gāju vannā, viņš nāca līdzi un kā statuja sēdēja turpat un gaidīja mani, visu garo vannas laiku. Kad es satinos dvielī, mēs kopīgi gājām laukā. Tas bija mans kaķis un es biju viņa cilvēks.

Viņš mēdza gulēt un silti murrāt man pie lielā vēdera, kad gaidījām mazlācīti, es tad vienmēr iztēlojos, cik skaisti viņi abi gulēs blakus, liels Zirdziņš, mazs Morics. Man pašai ir tāda bilde, kur esmu mazāka par kaķi. Biju uzbūrusi tādu pašu gara acīm savam bērnam. Tā vietā, telefonā šķirsot fotogrāfijas, esmu es liftā ar lielo vēderu, zirdziņš klīnikā paklausīgi sēd, ārstu apbrīnots, stalts, disciplinēts. Arvien kaulaināks. Tad atkal es, vēl lielāks vēders, tad atkal klīnika, vēl kaulaināks Zirdziņš. Dienu no dienas. Gaidījām dzīvību, gaidījām nāvi.

Kopš tikām atsūtīti mājās nomirt, viņa murrājamais bija salūzis un lēni krakšķēja, viņš gulēja man piespiedies pie pleca. Un krakšķēja. Un es raudāju. Saraudāju visu kaķi slapju.

* * *

Es bezgalīgi mīlu, mīlēju to kaķi. Ir novembris, kad beidzot saņemos publicēt šo piemiņas ierakstu. Un mans kaķis ir prom un nav un nekad vairs nebūs. 31. oktobra rītā uz galda palika nepabeigts jogurts, kad es smaidīga un neko nezinoša piezvanīju uz klīniku, kur mēs metāmies pēdējā kaujā, lai zinātu, kā jūtas un cikos braucam mājās. Teikums kā no filmām “mums ir sliktas ziņas” man zvana ausīs garos vakaros un naktīs joprojām. Miljards kravas vilcieni kopš tā brīža brauc man caur sirdi, kad nebrauc vilcieni, tad acis sabrien sāļā jūrā un elpa nosmok pelēkas pretīgas pludmales smiltīs. Miegainos brīžos es viņu jūtu brienam pie manis pa segu.

Tajā nolādētajā rītā ar sēru vēsti uz dvēseles bija jāved svērties un mērīties mūsu mazais ģimenes pieaugums. Uzliku savu izejamo seju. Mazais cilvēks todien svēra precīzi tikpat cik kaķis, ko pirms 3 dienām svēru pie ārstiem un redzēju pēdējo reizi. Šitā. Viss man lien virsū, sāp un duras, un atgādina.

* * *

Aiz kamola kaklā kaut kur ir milzīga pateicība Candera ielas Dzīvnieku veselības centra ārstiem, kas ne reizi vien par Zirgu cīnījās un uzvarēja, kad citi padomdevēji rekomedēja padoties, šaut nost un ieviest citu. Viņi bija tie, kas sašuva Zirgam kāju ar kuru viņš vēl nolēkšoja daudzus gadus, un tie, kas atkačāja viņu pie pirmā aknu gļuka un tie, kas beigu beigās atrada to nolādēto bumbiņu vēderā, izoperēja un deva mums pēdējo cerību, kas pēc tam eksplodēja man sirdī kā naglām piedzīts terorakts. To nevarēja redzēt, paredzēt, Zirdziņš bija visus apčakarējis ar izejamo seju līdz pēdējam brīdim.

* * *

Kļūdas par mācību citiem, ja gadījumā te ieklīdis kāds, kas tikpat izmisis kā es pirms mēneša, ar mirstošu kaķi klēpī rakājas internetā atbilžu meklējumos:

1. nepērciet kaķiem tās porolonīgās gumijas bumbas, kas viegli sakožamas. Mēs savu kaķi zaudējām tieši tādai. Kaut gan man nav izskaidrojuma, kāpēc viņš izvēlējās viņu apēst pēc apmēram 3 gadu pazīšanās.

2. Ja turat kaķi aizdomās par apēstu priekšmetu un to neatrod rentgenā – tas Neko Nenozīmē. Meklējiet, ja tas tur ir, dārga ir katra diena un pat stunda. Mūsu kaķis nomira tikai tāpēc, ka neatrada laicīgi idiotisko bumbiņu vēderā. Atrada par vēlu.

3. Nepadodieties. Paprasiet otro viedokli citā klīnikā. ASAP.

Vēl dažas mācības par kaķu aknu slimībām, no mūsu rūgtās pieredzes: Googlē to atrod zem “fatty liver“, “hepatic lipidiosis“, ar to nevienam nezināmu iemeslu mēdz nomirt kaķi. Nav obligāti jābūt īpaši resnam kaķim vai jānotiek kaut kam kaitīgam. Tā bija diagnoze, ar ko gājām mājās un kas, droši vien, arī pielika visam punktu, visa čakara sākumu un cēloni – bumbu vēderā, atrada tikai otrajā klīnikā. Daudzi ārsti ir ļoti skeptiski par šo slimību un iespējams ieteiks padoties, kad kaķis sāks vemt, jo vemjošu kaķi nevar piebarot, kas ir nenormāli svarīgi ar šo diagnozi un glābj lielāko daļu glābjamo, cik man nācies lasīt vetu un kaķu forumos. Nevajag zaudēt cerību, ir dati, ka var atkačāt pat ļoti bezcerīgus gadījumus, kas jau sēd kaktā un mirst.

Kaujieties līdz pēdējam par sev dārgajiem. Lai tas būtu kaķis, trusis vai lācis vai kas. Nav jēgas baidīties izskatīties trakam, mīlēt neprātīgi var arī zvēru.

* * *

Mums tevis ļoti pietrūkst, Zirdziņ. Kaut kur krūšu rajonā sāp vēl tagad, kad par tevi jādomā.

You may also like