Pieslienoties jaunajai ziemas stila tendencei – besīga slimošana ar sirdi plosošu klepu, vai īpaši stilīgajiem – ar gripu, bet totāliem trendseteriem – ar lāsteku pa galvu, es vārtos šallē jau dienu trešo, sajūta, ka simto, un kā jau tas tādos brīžos notiek, visko gribu darīt, bet nekā nevaru padarīt, jo noklepoju sevi līdz lupatas stāvoklim – ideāls brīdis, lai neciešami lēni kā večiņa izdarītu kaut ko, kas prasa laiku un neprasa intelektu, piemēram – sakārtot savu kompi.
Katrs, kas kārtojis kompi, noteikti saskāries ar to izklaidīgo brīdi, kad bilžu mape nejauši aizved neceļos pa miglainiem pirmā kursa kopmītņu ierakstiem vai telefona fotogrāfiju mapes sestā eksemplāra vai visādiem apputējušiem video, kas sakasīti kaut kur pa pasauli no brīžiem, kas izraisa jūtas bet nav neviena kam to teikt. Tā es iebridu ziedos un klānos un tā vietā, lai savāktos un sakārtotu to glītās mapītēs, es nejauši samontēju video.
iMovie, kas acīmredzot apveltīts ar grandiozu intelektu un baisām zināšanām par visu manu dzīvi un darbību pagātnē, piedāvāja man trāpīgāko iespējamo nosaukumu: “My First Project”. Es savā kautrībā pārdēvēju to par My First [something]. Bet, kad es atradu pogu, kas man solīja pasaukt pie manis YouTube, es iedevu tam vārdiņu Trīs Vientulības. Mana pirmā īsfilma. Filmēta pa pasauli ar maziem, sūdīgiem aparātiņiem, tostarp telefoniem, Mančesteras, Londonas un Oslo ceļotāja vienmēr vienādā vientulība, samontēta ar iMovie, klusums apmūzikots ar SoundBooth, kas palīdzēja man nogriezt gabalu, sākumam, un Garage Band, kas palīdzēja uzklimperēt repetitive loop beigām.
Babah! – visa grīda atgriezumos, krītiņos, šķērēs tai pa vidu ar savu smērējumu sēžu laimīga es: re, pasaul, mans pirmais video:
Aplausi jums, aplausi mums.
