Šodien Mākslas studenti un co man no TV ekrāna apgalvo, ka, ja viņiem apgriezīs budžeta vietas, tad mēs, latvieši iešot uz supermārketu un būšot bez sejas un demonstrē papīra olnīcu. Plakāti vēsta, ka Sarmītei esot jāiet Mūrnieces pēdās un dzejolītis – tāda, lūk, dziļa argumentācija un radoši risināta prasības definīcija. Pa tam lāgam interneta komentāros anonīmi pašpasludināti inteliģenti un mākslenieki (droši vien – topošie), sludina, ka ir apmēram vienīgie gaismas nesēji šajā juristu un ekonomistu purvā un sola uz mums, trulo, pelēko masu, citēju, “piem. no policistiem, vai tādiem pašiem pelēkajiem cilvēkiem” (autors ņekijs inteliģents @kurmits), nedusmoties, jo “Nu, uz muļķiem taču parasti nedusmojas” (autore anonīma, apzīmējusies ar ss). Turpat netālu inteliģenci demonstrē LMA_Marta Sila, argumentējot savu viedokli lakoniski: “LOHS”. Šāds topošo mākslinieku burziņš TVNETā pārlapojams šeit>
Nepārprotams pārākums un spēja bezgalīgi nedusmoties droši vien arī iemesls, kāpēc pārsimts studentu šodien (krieviem par lielu prieku) iznāca nevis argumentēt un dusmoties, bet gan padziedāt un padancot pie ministru darbavietas. *Kāpēc krieviem – tāpēc ka krievi(-ski runājošie un viņu sabiedrotie nelojālie latvieši) turpat komentāros ne pirmo reizi smejas vēderu turēdami par mūsu protesta formām, un ne bez pamata. Man kā latvietei, protams, ir milzīgs grēks kaut ko tādu teikt, jo vai nu es tumsoņa neesmu dzirdējusi par Dziesmu Svētkiem un Dziesmotām Revolūcijām un vai tad uzreiz vajag demolēt kā Francijā! Nē nē, droši, dancojiet. Umpapā umpapā tralala. Stāvu un smejos. Nelojālā kuce, par šo vien mani droši vien vajadzētu ievirpot podā.
Kultūra, kā es šodien varu secināt no protestētājas vārdiem, eksistē tikai mākslas skolu budžeta vietās. Latvija izbeigsies uz līdzenas vietas, ja to nebūs. Redziet, cik lietas ir nopietnas! Kā vēl nekad, es teiktu.
Bet ok – ja bez reakcijas uz atsevišķiem nepārliecinošiem TV un anonīmajiem interneta varoņiem, kas troļļo uz velna paraušanu un sadzen zupā jebkuru tēmu. — tēma ta kāda? Likvidējām šodien kultūru? Aizvērām Akadēmiju? Da nē… apgriezām budžetu. Kā visiem, tieši tāpat kā visiem, visam citam, pa labi pa kreisi. Kamēr atsevišķi mākslu studenti internetā un televīzijā iztaisa no sevis kaitinošas pasaules nabas un snobiskus un rupjus jampampiņus, kam, visticamāk, NEKādā akadēmijā nebūtu jāparedz valsts apmaksāta vieta, iespēja studēt, ņemt kredītu studijām, krāt vai, kam ir tā laime: paprasīt radiem, eksistē joprojām. Tāpat kā krīze, konsolidācija un vēl kaut kas uz k. Vai arī esiet baigie malacīši un tieciet budžeta vietā. Kāpēc apstāties – ir valstis, kur var atļauties “visiem miljonu!” un arī tur ir skolas, kur plaukt un zelt kultūras talantiem (es zinu, iebridu riskantā ģeogrāfijā, bet, nu – ir tak). Es vispār brienu riskantā teritorijā it kā tā kā atbalstot valdības lēmumus, jo visi tak zina, ka valdība neko nerubī. Bet te nu es stāvu, pusbankrotējušā valstī ar pusbankrotējušu morāli. (Arī) manuprāt, situācija, kad jācērp izglītībai, ko būs godā un cieņā turēt un saudzēt cik spēka, un kura ir viens no būtiskiem labākas (un vispār kaut kādas) nākotnes pīlāriem ir traģiska un tai, velns parāvis, vispār nebūtu jābūt. Ko darīt? “Visiem miljonu!”? Sūdi ir tādi, kādi tie ir, nebūs “visiem miljons”. Visiem būs mīnus miljons. Ok, trivializēju, tā vieglāk dzīvot, ha ha. Grūti visiem. Studentiem, vecākiem, bezdarbniekiem, poličiem, čakliem, slinkiem, skolotājiem, reku, pat imigrantiem – visiem, tāpēc žēl skatīt, kā kādi, kas sevi sauc par kultūras nesējiem uzvedas stulbi, nicīgi un neglīti.
Nākamajā sižetā pēc trauslo stādiņu dziesmām un dejām ap ministri rādīja RTU inženieru sacensības. Lepns mikrofonā stāsta rektors L. Ribickis. Rosīgi jaunieši krāsainos t-kreklos sēd ap galdiem un komandās aizrautīgi risina problēmu un grib būt labākie studenti pasaulē. Darbīgas studentu parlamenta meitenes gatavo dalībniekiem maizītes un vārdā nesauktus pārsteigumus.
Nu? Vai te vēl vajag kaut kā komentēt, kur sviests un kur prieks un kāpēc tik negants ieraksts?
