1. janvārī viss ir ciet. Tas ir vienīgais iespējamais attaisnojums iet uz kino, lai redzētu Riekstkodi 3D. Neiedziļinoties, kādas vecas, sarkanas bekas ēduši filmas autori un kas viņi ir pēc tautības un politiskās pārliecības, filma ir diezgan biedējošs bezsakars no līdz, kas spējīgs aizvainot pat kaut cik saprātīga bērna intelektu. Jā un – atmetiet visas cerības – tai nav gandrīz nekāda sakara ar TO Riekstkodi, Ziemassvētkiem vai citu skaistumu, ar ko tā varētu asociēties.
Kad es iekārtojos sēdeklī un piesprādzējos 3D baudīšanai, nodomāju: nu, kā minimums mūzika šajā filmā būs nesamaitājami brīnišķa. Sliktā ziņa: visas melodijas, izņemot klasisko skaņas signālu “kamera-rāda-iespaidīgu-objektu-no-apakšas-uz-ļoti-augstu-augšu”, tika pievemtas ar salkaniem, neveikliem un totāli truliem tekstiem 8-gadīgas poētiskas meitenītes rozā dienasgrāmatas asaraino šļupstu līmenī jeb, kā ausis plosošā ritmā dziedāja Spanky Ham no Drawn Together: “He’s not the only one who can sing from his heart”. Labā ziņa ir, ka, spītējot iespējām, filmas autori bija izpurgājuši tikai kādus 3-4 Čaikovska gabalus (ja sākumā es rosīgi gaidīju dzirdēt tos visus, tad pēc pirmā es lūdzu Dievu, kaut rimtos šī ņirgāšanās par klasiku), pārējais filmas muzikālais laukums bija aizpildīts ar umpā-rumpā pavadījumu no kompilācijas “Universāli meldiņi multenēm, kad visas idejas izsīkušas“, uz kura fona vairumā gadījumu bija ļauts izpildīties “sliktajiem” jeb žurku ķēniņam un viņa “žurku džezbandam”.
Nacisti lācīšu mērcē
Turot buru kopš multenes par varonīgo idiotu kara balodi, sliktie, protams, bija tie paši vecie labie sliktie, sliktie nacisti. Šoreiz gan filmas veidotāji bija gājuši soli tālāk, jo noslēguma ainā meitenes sarafānos un simti mazu sārtvaidžu ar neļķēm un gladiolām rokās radīja sajūtu, ka kadrā baigi pietrūkst Staļina. Ā un, ja jūs gadījumā nezinājāt, tad tieši ŠIE sliktie bija tie, kas iznīcināja aristokrātisku gaumi un pirmskara Eiropas šiku, kāds tik ļoti patīk Jaunbaltiem trešajā paaudzē jaunos, smalkos Rīgas universālveikalos.
Bērnu multenes tēlu izstrādes formula 21. gadsimtā danco uz 20. gadsimta miroņiem, ne šī pirmā, ne, baidos, pēdējā: ņemam tos, kas zaudēja karu, formastērpā aizstājam cilvēkus ar nesimpātiskiem dzīvnieciņiem, šo radību līderis ir bērnībā stipri traumēts radošs un – galvenais – acīmredzami nojūdzies ekscentriķis, kas savus pasaules pārvaldes un vienīgās pareizās rases nākotnes absurdos plānus uzkaļ sēdēdams vai, kā jau tas slimam pieklājas, dejodams, gotiskā metāla krēslā. Ja tev, mīļais skatītāj, vēl palikuši kādi brīvi asociatīvā tīkla gali, tad še vēl: disciplinētajām (konspektējot žurku vadoni: Ordnung muss sein!) žurkām ļaunuma darbos – t.i. lācīšu atņemšana maziem bērniem un sakurināšana krāsnīs (khe-khekholokhausts), asistēja tādi žurku zinātniskie sasniegumi kā gravitācijas neietekmēts lidojošais objekts, žurku-robo-suņi un visvisādi citi iespaidīgi tehnikas brīnumi, kādu labajiem, protams, nav.
Amatu apvienošanas kārtība
Darbība, cita starpā, notiek Vīnē. Man nesaprotamu iemeslu dēļ tajā figurē arī Zigmunds Freids un Alberts Einšteins ar savu relativitātes teoriju nāvējoši trulā dziesmā, un, ja sākumā smadzenes vēl taustījās pa šo gulašs-putukrējumā-bullshitu sižeta un stāsta meklējumos, tad laimīgi atpestītai filmas beigās man jau bija un joprojām ir vienalga.
Nekādi nevaru neminēt pilnīgi vājprātīgo folijas feju (un māti vienā personā), kas atkārtoti aizvaino ar savu pilnīgi nespējīgo parādīšanos kadrā, mazohistiem iesaku ainu eglē: iedomājiet: fonā skan burvīgs Čaikovska Riekstkodis un pa virsu folijā ievīstīta 3dimensiju katastrofa, kas tēlo acīmredzami štruntīgāk par mazo meitenīti un nekādi nevar safokusēt skatienu, greizā ritmā trallina apmēram šādu tekstu: “Aaa-ā-k cik skaisti dziesmu šo dziedu laime it visur mīla ir skaista! lalala tralalāa”. Manu psihi no traumas paglāba tas, ka smadzenes pašaizsardzības nolūkā norakstīja to kā erroru uz 3D un briļļu rēķina (jo 3D filmai ir tāds, ka pec pusstundas sāp acis, drusku tāds kā pašķīdis). Kad bremzētā folijas feja parādījās vēlreiz, grūti teikt, kas bija baisāks – šī viduvējība kustībā uz ekrāna, vai tās ainas, ko būra mana fantāzija mēģinot vizualizēt trikus uz stikla galdiņiem, ar kuru palīdzību šī Yuliya Vysotskaya ir tikusi iekšā kaut vienā filmā un beigu beigās – līdz ekrānam nevainīga brīvdienu pop-skatītāja redzeslokā. Es ieliktu šeit bildi, bet diezgan izskaidrojamu iemeslu dēļ, netā gandrīz nav šīs fejas tuvplānu. Vēlāk es uzzināju, ka šī netalantīgā birste ir režisora ceturtā sieva, tas izskaidro visu.
Spoileris: pakalpojums cilvēcei un dārgajam lasītājam
Visbeidzot es taisos izdarīt pakalpojumu cilvēcei un saspoilot šo 3D brīnumu cik vien iespējams, cerībā, ka tas atturēs kādu no kļūdas iet un noskatīties šo lielbudžeta miroņu un kultūras apgānīšanu: meitenītes un viņas dvēseļoto lellīšu (protams, uzvarošais) karagājiens pret sliktajiem žurkiem ir vien viņas slapjais sapnis par princi, ko no šķietamas nāves (un lāsta, ko uzlikusi ļaunā žurku karaliene Mārdžas Simpsones parūkā) izglābj brīnumainās varones Mī-īlas Asara. For info: karstā mīla starp mazu meitenīti un koka kluci radās pēc vienas nakts gadījuma sakara, un kurš gan nepazīst šo tipisko scenāriju. Tikmēr mazais brālītis, lai cik neciešams (nodevējs – pārdevās žurkām viena joy-ride dēļ), tomēr ļoti mīl savu māsiņu (raudādams grib mājās). Princi pēc pamošanās salinko ar realitāti un meitenītes pārlieku racionālajā, toties ļoti bagātajā namā piegādā Alberts Einšteins, tā nu viņi, divi viencipargadīgi mazuļi iečeko viens otra neesošos pupus un precību potenciālu mulsā pasēdēšanā pie – atkal jau – Alberta Einšteina dāvātā leļļu namiņa. The F-ing End. Es zinu šis sižets izklausās pēc atvemtas burtu zupas, bet zvēru, tur tiešām tā arī ir. Tāpēc: tip = avoid!
Ja esat kļūdas upuris, nevis mazohists vai aiz garlaicības pašpasludināts antifašists, tad izvēle šo 3D brīnumu tomēr noskatīties varētu mēģināt jūs mazliet iepriecināt ar mīlīgo klaudzienu ar kādu savas acis mirkšķina koka riekstkodis un tīri iespaidīgu milzu egles un tajā mītošo radījumu animāciju, bet ne uz ko vairāk neceriet. Ja jums kaut cik patīk Čaikovska Riekstkodis – izvairieties, cik spēka – tas te tiek varots vienkārši nežēlīgi.
Un vēl. Detaļa, kas varbūt palīdz atbildēt uz skatītāja kliedzienu debesīm: “KĀPĒC!?” – 90 miljonu budžeta finansiālās katastrofas režisors ir tāds Andrey Konchalovskiy, 1937. gada ražojuma krievu izcelsmes režisors, cita starpā, Ņikitas Mihalkova vecākais brālis. Iespējams, tas izskaidro.. kaut ko, ja te vispār ir ko skaidrot. Tiesa, saujiņa nelaimīgo, kam bija tas gods tukšā zālē vērot šo [-cenzēts-] [-cenzēts-], spītējot vecā krieva centieniem tā arī palika neiespaidota, un gan tur, gan šeit pēdējajā rindā skaļš un boldā verdikts: “Fiļm – OTSTOI!“