East siy-eede – Rīga, Daugavpils, Madona, Cēsis

Šofera-ceļotāja piezīmes par: negaisu un miglu laukos, ceļu Preiļi-Madona caur Atašieni (2010. gada maija fakti), putniem un maizi, ceļu Madona-Cēsis, maznozīmīgi pļurksti par Daugavpili, Krāslavu, Kaplavu, Aglonu, Preludi un Cēsīm.

Maija sākums ar savām 4-pēc-kārtas brīvām dienām un laiku “Tropi ar ledu” izvelk no 4 sienām katru, kas kaut cik dzīvs. Mani kopš Preludes iegādes no stūres nav iespējams atraut, tāpēc iejūdzām manu lielceļu pantēru un laidām Latvitripā uz East side, galamērķis – Daugavpils-un-tad-jau-redzēs.

DAY 1. Rīga – Daugavpils – Preiļi – miglasWTFs – Madona

Rīgu pametām kā jau laiskiem buržujiem pienākas: ap 1iem. Šņak cauri Ogrei un Pļaviņām (kur “no baznīcas ziedojumu kastes nozagti..div simt piecdesmit lati .. aptuveni”). Laiks šonedēļ lutina ar siltu sauli, silta saule savukārt cep vakarā labu saulrietu. Pēc negaisa kaut kur posmā Kobmuļi – Grāveri – Aglona saule sāka laistīt svaigu kreftīgu saulrietu pa pavasarzaļo Latvijas lauku samtadabu un mežģīņu vibro-lielceļiem. Ceļi te ir pārsvarā sūdīgi, toties ainavas – pasakainas.

Daugavpils ir viena maza jauka Krievija, beigubeigās vienīgais, kas palika atmiņā: nedaudz mulsinoša ielu sitēma un pārdevēju izmisušās sejas, izdzirdot latviešu valodu. Nu un stacija. No tās, ja kas, ved tīri tā nekas gājēju iela. Krāslava. Sportistu grupiņa draudzīgi smēķē uz trepītēm pie skaistumkopšanas salona. Auto veikals 2×4 metri, bez redzamas ieejas vai izejas. Skatu tornis: mežā ar skatu uz upi. Zem skatu torņa: divi sportisti savā nodabā sēd Audi’kā. Skatu torņa galā: goti ar muzikālu mobilo telefonu. Joka pēc – Kaplava. Kaplava ir maza un mierīga. Ceļš līdz Kaplavai – ļoti baudāms, patīkams pārskrējiens turp-atpakaļ.

Tikko ir beidzies garšīgs negaiss, viss spiež no sevis ārā krāsu. Aglona. Ja ir kāre – var iet klīst ap pļeņčku pie Aglonas baznīcas, piedzerties svēto ūdeni un ja paveicas – pabarot gulbi. Vispār – iesaku ekskursijās uz ezeru un upju pilsētām vazāt līdzi batonu, te mēdz būt kāri putni, kurus tā vien gribas piestūķēt ar maizi. Dilstošā saule dedzināja cik spēka – zaži-gāaai. Izskatījas tas vareni. Tikpat vareni izskatījās arī mans šoseju varāns, kurš pagaidām pat nenojauš, kādi baisi sūdi to sagaida pēc kilometriem 30.

Preiļi. Kafija. Tuvojas nakts, mērķis: Madona. Un TomToma optimistiskais ceļa piedāvājums. Nieka 45 km – un mēs varam aizvērt dienu. Te tev nu bija. Par ceļu Preiļi – Madona es varētu runāt skaļi un daudzreiz vienu un to pašu. Tas bija sirreālākais šosejevents kādā man jebkad gadījies ietrāpīties. No gaisa uz saules izmasētās siltās zemes bija sakritis pufīgs ūdens, kas tagad, dažas minūtes pāri saulrietam, bija apņēmības pilns kāpt debesīs. Kā kaza. Viss bija pazudis miglā, kā zirdziņš, mājas, koki, krūmi un, OMFG, arī ceļš. TomToms, protams, par to nejauta nekā, un ievilināja mūs pussimt km garā ceļa posmā ar redzamību 10 metri (~2metri ar tālajām gaismām) un ceļu remontiem. Ceļu remonti Preiļi-Madona nozīmē luksoforu meža vidū, kas, lai cik muļķīgs, bezjēdzīgs, es pat teiktu, debīls, izskatītos, cenšas ceļaveicēju pasargāt no tikšanās ar pretīmbraucēju vienīgajā, oranžajā glumajā ceļa joslā un, piemēram: koši melnās x-metru kraujas ceļa kreisajā pusē vai, citai gaumei: pusnoplēsta tilta un adatu paklāja ceļa labajā pusē. Pārējā laikā notika enerģiska kratīšanās pa grants redeli un histēriska smiešanās par zīmi (70). Mācība: Pēc negaisa pavasarī laukos būs baigā migla (tā šķiet) un, ja būs baigā migla: NELIEN uz grantētā ceļa, bez zīmēm, stabiņiem un līnijām. Tumsa miglu kāpina kubā: tālās gaismas lietot kļūst bezjēdzīgi, jo viss, ko var redzēt ar tālajām gaismām miglā ir… migla. Šis (c-> Rudzātiem un Atašieni) diezgan droši Nebija labākais ceļš Preiļi-Madona, ja kādreiz brauksiet, prastiet TomTomam vai kartei kādu citu. Varbūt – dienā, varbūt – saulē. Bet nekādi ne naktī un miglā. Katras ceļa svītras mēs sagaidījām ar ovācijām un tās beidzās pēc dažiem kilometriem, atkal miglasvate, oranžs ceļš, neredzami jaunie grāvji, grants redele un stirna. Thanks but no thanks. Migla ar mums biedrojās visu ceļu. Kaut kur pusratā mēs šķērsojām lielu skaistu melnu šoseju ar svīrām, bet TomToms vēlēja mums maukt vien tālāk atpakaļ mežos, ežos un miglās. Pēc apmēram stundas ļoti emocionāla un sirreāla rāpojiena caur miglas matraci, mēs ar noputējušo mežakaķi sasniedzām pilsētu Madona. Laimes asaras. Klusuma brīdis kaujā kritušajām nervu šunām un visām izmocītajām kustīgajām detaļām.

Palūdzu mašīnai piedošanu,  novēlēju labunakti un tenterēju viesnīcā Madona, savām kājām. (for info: vienvietīgs numurs 19Ls, smēķētāju stāvā. Ar TV. Divvietīgs: ap 30Ls)

DAY 2. Madona – Cēsis – Rīga

Rīts. Joprojām Madona. Maršruta laipnākā un saulainākā pilsēta. Brokastīs pankūkas krogā ar  dīvainu nosaukumu, kuru es jau aizmirsu. Ne ta Krušons. Ne ta Kasons. Ne ta Gačons. Ne ta.. Kustoons. Es neatceros. Bet bija labi. 3 CSN pārkāpumi, esam ārā no Madonas. Mērķis – Cēsis.

Pirmo pus ceļu līdz Bērzkrogam – kolosāls līkloču un kalnu ceļš, bet pretīgs segums. Otru pusi – vienkārši burvīga trase, laikam vislabākā visā mūsu maršrutā. Ja gribat mazliet paskraidīt un palocīties pa ceļu – rekomendēju. Vecpiebalga, noburkšķēju kaut ko par ūdensrozēm, esam jau cauri.

Cēsis. Ellīgi skaista pilsēta. Un katru reizi, kad es dodu iespēju šai pilsētai iekrist man sirdī, tā izgāžas ar brīkšķi. Vienīgās redzamās meitenes šeit uzposušās kā uz disko’92, vai arī – ja tevi vakaros pret vietēja ražojuma lux mēbeļu komplekta skaidu plati (par ražotāja cenām!) būkšķina kāds turīgāks mērkaķis ar Audi’92 – kā Dušanbe maukas pēc 10 dienu rauta. Un džeki labākajās “Tirgus: turpat-pūlvers-turpat-karpeļi-turpat-muode” tradīcijās: vai nu glauni caurumainās nabagpāvu biksēs vai ļurīgā sporta tērpā. Nezinu, ko ar maziem Cēsiniekiem dara skolās, taču beigās kaut kā viņiem sanāk nepamatoti iedomīgi latviski runājoši urlas, kas būtu laimīgi saņemt kādu apvainojumu, lai varētu argumentēti grupā ielauzt kādam pauri ar lomiku. Kafenē apkalpošana neprovocēti nelaipna, cilvēki ..kā jau teicu.., visi man saprotamie ļaudis Cēsīs tobrīd bij izgājuši. Ok, nākamreiz… Apmetiet loku augšup lejup pa staigājamām ielām no centrālā laukuma ar kaujinieku pieminekli – is a nice. Šī ir īsteni laba kājāmstaigājamā pilsēta. Coffee shopaa (skats pa labi, ja esat pieplacis ar muguru pieminekļa titriem) var dabūt labu kafiju.

Sigulda. Visi zin, ka Sigulda ir jauka pilsēta. Te dod kino Lora. Te dod ēst un dzert. Kaut kur te ir Aerodiums un Rodeļu trases un Spa un ala. Te viss ir saprotams un rudenī te profesionāi kritīs lapas un tā tālāk. Trase Sigulda-Rīga – fiksa fiksa fiksa hop hop hop. Kaut kur pusceļā taisnais parskatāmais gabals, kur grupveidā notiek auto ātrumtesti.

Viss. Maza zemīte: jau RĪGA.

Maršruta karte

You may also like

5 Comments

  1. Interesanti bija lasīt 🙂

    Lai gan par Cēsīm varu teikt tikai to labāko. Varbūt man vienkārši ir paveicies ar pazīstamajiem cilvēkiem Cēsīs, bet Cēsis, manuprāt, ir uzņēmīgu un sirsnīgu cilvēku pilsēta.

  2. Kopsummā es ticu, ka cilvēki ir apmēram vienādā sastāvā visur un “vajag pašam būt laipnam, tad citi arī būs laipni”. Bet – ta-dā: Madonā, acīmredzot nereāli veicās – tur visi tik saulaini, kā ar paša radiem jauki sveicināties, atvadīties, kamēr Cēsīs – nu … jā… kā jau teicu, “prove me wrong” un “varbūt nākamreiz”. Ej nu izskaidro, kāpēc vienmēr rodas tāds slikts iespaids. Jābrauc vēlreiz, pilsēta tak skaista, noteikti, ka tur ir arī jauki cilvēki.

  3. Maršruta karte neatbilst aprakstītajam maršrutam.
    Nākošreiz labāk uzticies Google maps – Gūgle normāli izplānojusi maršrutu pa asfaltu (P58-P84), kamēr Tu, paļaujoties uz TomTom, brauci pa P62..

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *