Vispār, sen jau vajadzēja veikt piezīmes par geo spēlēm un rotaļām, jo daudzi risinājumi un sajūsmas avoti, muižas un ieži dziest no atmiņas, kuru aizpilda visi tie joki, ko internetā nākas redzēt vairāk kā vienu reizi. Tas, kas paliek atmiņā, jādomā, ir ļoti īpašs. Kā piemēram, kāds Jelgavas apmeklējums gadu 2-3 tālā pagātnē, kad, romantiski un nostalģiski izstaigājot senas studentu takas, šur tur līdām, šur tur rāpojām, meklējot atbildes uz jautājumu Can you hack it?.
Pa šiem gadiem bija mazāk rāpojams un mazāk lecams, mazāk kokā kāpjams, laisks posms, kurā notika daudz labu darbu āriešu rases turpināšanai, bet maz līšanas aizdomīgās patiltēs, tāpēc es savu laisko periodu vilcināju, aplasot dzimto Jūrmalu. Kad Jūrmala sāka smaidīt par visu, izņemot pamestas fabrikas u.tml., kur negribēju doties vienītī, un mistērijas, kur man nepietika kaprona, sajēgas un pacietības, vai arī leģendāras megamistērijas, kurās jādodas komandā ar termosu un maizītēm, man bija kā hunnim jānoskata jauna teritorija. Senu siltu jūtu vadīta, noskatīju Jelgavu, jo tur bija ne tikai kastes saknēs un p***nes kokā [cenzēts, cenšoties netraumēt tos, kas vēl neorientējas geocaching žargonā], bet arī vesels saraksts tīkamu mistēriju dažādos svaros un izmēros.
Lauvas tiesu manu interešu punktu Jelgavā valda tas pats autors MamuC, kas bija iepriecinājis ar savu garadarbu toreiz senajos laikos, tāpēc MamuC liste tika izmantota kā galvenais interešu saraksts. Locīšana un rēķināšana sekmējās mainīgi, tā, piemēram, Origami tika pamuļļāts, sākumā vispār cīnoties ar pilnīgi citu lopu, tad, nonākot uz pareizā ceļa, tika detektēta subjektivitāte interpretācijā, un vēlme ņemties atdzisa, ap mani mājā vēl ilgi klīda numurēti origami putnu rēgi. GIF mistērijai āboļdatorā neatradu īsto rīku, kaut gan zvēru pie Dieva, kaut kas tāds jau reiz bija atrisināts… ok, nospriedu, ka tāpat ir labi, un ķēros pie citām lietām. Kā, piemēram, HITORI un Like Japan people spēlēm. Japan people spēle ļoti pazīstama, bet monotoni laikietilpīga, ko atsvēra iepriecinošs netriviālais gala rezultāts. Toties HITORI, kad beidzot saņēmos iedziļināties noteikumos, bija jauks atklājums. Es ceru, man kāds hitori vēl ceļā gadīsies. Apeks brothers un Like a hacker risināt bija tīrais kaifs, jo man bija iegansts pakodēt un likt dresētam datoram vergot manu nepraktisko iegribu vārdā un izpaust noslēpumus. Kad darbiņš bija padarīts, Jelgava manā kartē izskatījās kā šautuves mērķis, todo atzīmju sacaurumota.
Kādā zīmīgā datumā – Lielbritānijas karaļpāra kāzu jubilejas dienā – man bija jāveic saimniecisks uzdevums, kuru es uzskatītu par visai neracionālu, ja vien nezinātu, ka mans brālēns mēdz braukt pakaļ mašīnām uz Balviem, toties kāds cits biedrs brauc pakaļ kvadracikliem uz Ventspili vai kaut kādu līdzīgu Latvijas mērogiem ļoti attālu vietu, tāpēc braukt pakaļ velosipēdam tepat līdz Jelgavai likās kā loģiska darbība uz vispārējās andeles fona. Šīs dienas programmā iekļāvām Zn un The Point kā arī divu citu lielterraina punktu izpēti.
Zn bija viktorīnas tipa mistērija, tātad, ne īpaši mistiska, atrisināt varēja dīvānā sēžot un mežģījot googli un acis. The Point atrisināšanai man nācās ieslēgt rokudzelžos savu geobiedru, tad jau atbildes nāca viegli. Ja uz pirmo bija liktas lielas cerības, tad tās stipri saplaka, kad garām zirgu-stalkeru bariņam pa rasu lēcu lēcu bomžu dārziņā-āi! Otrajā bija otrādi, neko daudz jau necerēju, bet, pa augstākminēto rasu kājas samērcēju, ejot cauri rudziem, (nevaru apstiprināt, ka tie bija rudzi, jo tie nebija rudzi), un man bija brīnišķa iespēja rāpties kokā lieliskā nosacīti publiskā vietā, varēju atpakaļceļā brist rasu smiedamās par sevi. Man patīk smieties vienatnē HAHAHAHA! Ap to laiku saimnieciskās darbības bija jau izveiktas godam, bet, lieciniekiem nav noslēpums, ka man, līdzīgi kā zaļā maskā tērptam liriskam varonim, ir grūti apstāties, tāpēc uz atvadām uz benzīntanka čeka atrisināju mistēriju par 9 pogām. Atstāju to citai reizei. Šai.
Like a hacker ir 5/5 mistērija, lasi, sagaidāma grūta risināšana un grūta, ekipēta kāpšana. Man tā gribētos pamuldēt par risināšanu, bet labais tonis neļauj man sabojāt mokas vai sajūsmu citiem hakerētājiem. Spīdzināju datorvergu, tas atzinās visā diezgan ātri. Spīdzināju geobiedru – tas sākumā paziņoja, ka nekas nav darāms, tad, ka viss ir viegli, beigās, ka nekas nav darāms. Un es padevos, galu galā, koordinātas man jau bija rokā, toties turpmākajai misijai man bija vajadzīga nenomocīta komanda.
Ar risinājumu sagrābtu svīstošā plaukstiņā, lasīju iepriekšējo kāpēju žurnālu ierakstus, un sapratu, ka nonākšana cietumā vai nāvē ir neizbēgama. Lai saprastu, cik dzīvības krēslas aizsegā 5 no rīta jāņem līdzi uz galapunktu, iegriezos kādā bēdīgi slavenā spēļu un rotaļu domubiedru grupā, domas par nāvi dalījās. Tik daudz bija skaidrs, ka 2 ar pus sastāvā mēs doties nevaram, tāpēc lieliska bija vēsts, ka mums ir izdevies sameklēt biedrus, turklāt vietējos, kas gatavi mums piebiedroties. Tā arī tika lemts darīt un svētbrīdī, kad Merkurs un Marss nebūs aizņemti citos darbos, tiekamies jau Jelgavā un realitātē. Pirms tam satikāmies čatā un draudzīgās sarunās atslābām tiktāl, ka nolēmām apmeklēt Jelgavu gaišā dienas laikā, bruņojušies nevis ar kāpšanas ekipējumu, bet gan ar mačeti un cirvi. Ja nu kas, tad katram ir arī pa lāpstai.
Vakarā iedvesmai noskatījāmies Stalker…
Saulainā dienā 2 ar pus satika otrus 2 ar pus, un varējam doties uzmeklēt zombijus un drakonus. Un atkal, labais tonis man īsti neļauj izpausties par to, kā nu tas detaļas tur viss bija, drakoni gan tika sastapti, bet zombiji laikam bija pilsētas svētkos un mačetes vienīgā funkcija šodien bija pārbiedēt onkulīti ar suni.
Mūsu galvenā misija bija noslēgusies un gandrīz jau būtu pēdējā, tomēr apvienojām spēkus uz X & Y, kur lieliski noderēja mūsu 2x4x4, lai nokļūtu pie XXX. X un Y iekaroti, 1,5 smuki nobildēti, un 2,5 laiks doties darbos. Mēs, atlikušie 2,5, piedzīvojumu mušas sakosti, devāmies tālāk, iekarot citus Jelgavas nostūrus. Apciemojām parciņu, kur ar autosēdekli rokās lēcām pāri žodziņam kā pilnīgi mežoņi.
Tad devāmies uz vietu, kur mazām žubēm nav ko darīt, tāpec žube tika vizināta ratos, kamēr es maigojos ar putekļainu patiltes betonu. Bija pienācis laiks ēst, un ēst mēs dabūjām apkaimē, kur, kā runā antīkās vēstures zinātāji, pamatots, bet vēlāk tomēr politkorekti izmests, ieraksts logbukā vēstīja “čigāni, čigāni, čigāni”. Krogs saucās “Pie mednieka” vai kā tamlīdzīgi, logos tam bija smuki bembiji un resnie putni, pie sienas ragi un plakana lapsa, aiz letes sapīkusi iztraucēta viesmīle. Oh, well… Ēst iedeva.
Pilsētas platākajās vietās norisinājās pilsētas svētki, un, ejot pakaļ Rastrelli ceham uz pili, kur es pirms daudziem gadiem biju klusiņām ievesta apskatīties arklu shēmas, mēs vairākas reizes gājām cauri putējiem. Koki ziedēja kā traki un tā vien gribētos vārtīties zālē, bet mānīgā vasara bija vēsa un uz manām jūtām neatbildēja. Apmetām loku, ievērtējām pūtēju mēģinājumu un, līdzīgi kā Truksnis Jūrmalā, nolēmām, ka iesāktais jāturpina. Tāpēc devāmies tālāk uz Rundāli, kur gan jau kaut kas būs saplaucis. Saplaucis bija viss zaļais labirints. Es šeit vienmēr domāju par The Shining. Noslēdzām savu ceļojumu ar Multi-cache un aukstu alu, bet paliekam Jelgavai parādā vēl pāris kāpienus, bet kā tikt tik publiskā Apeksa brālī, varbūt vienkārši jāmet malā kauns.
