Kopš uzaicinājuma mainīt manu braucammušu uz džipu esmu nesteidzīgos jauna rumaka meklējumos – ne tāpēc, ka mušai kāda vaina, vairāk tā kā for fun. Esmu pielaikojusi kādus pāris pārus mašīnu un šodien bija kārta pēdējai kandidātei: pavecai, bet glītai Honda Accord kupejai, komplektācija pēc apraksta teju kosmiska, cik nu kosmiska komplektācija var būt pagājušā gadsimta vāģim (automāts, masējošs, silts ādas salons, yada yada).
Kupejas turētājs bija vareni nedraudzīgs un haotisks pārdevējs (pat 2 – uz viena telefona), jo randiņa runāšana mums vedās neraiti un mūždien nebij spējams mašīnu apskatīties (citēju “ja vien jūs viņu nepērkat. Ja jūs viņu pērkat – tad varat apskatīties” WTF?).
Beidzot šodien, dienas vidū tika sarunāta strelka benzīntankā ellē ratā Rumbulā. Čubriks specāl braucot no ne-pilsētas.
Mašīna atripoja skaista un gatava pārdošanai tā, ka vaskis pil. Sasveicinājušies pamīņājāmies izvēlēdamies kurš no mums, interesentiem, stūrēs izmēģinājuma raidu, saņēmām tekstu, ka abi bijām uz pakaļas: “5Ls un varat braukt. Bet par brīvu gan ne. BET ja nu jūs mašīnu ŅEMAT (like now), tad varam paprovēt, kā viņa brauc.” Te neesot atrakciju parks. WTF… Mašīnu pārdevējs, citējot, “ar varenu pieredzi šajā biznesā” nebij nekad dzirdējis, ka mašīnas iegādā.. pamatā.. BRAUKŠANAI. Tajā brīdī rokas jau nolaidušās strīķējās pa zemi un beztēmā glupa lekcija par to, ka krīze jau cauri un cenas kāptin kāpj (is not true afaik) un what-not vilktin vilka lekt atpakaļ mušā un riepām kūpot pārbraukt pāri šitam dirsējam un tīt makšķeres. Bet, ja jau bijām izcūkojuši 40 minūtes braucot raudzībās, ko nu vairs.
Cik ātrumu esot ātrumkārbai viņš nezinot, jo tas viņu neinteresējot (WTF!?) un uz jautājumu, vai gadījumā šķībajam pakaļas bamperim pie vainas nav kāda pagātnes avārija, atbilde bija šokējoši uzbāzīgs piedāvājums saderēt uz konjaku. Jebkuru konjaku. Drīkst izvēlēties jebkuru konjaku plauktā. Un uz to saderēt. Tad kādam būšot konjaks, vai nu mums vai viņam, bet protams ka viņam, jo mašīna neesot vis sista. Jebkuru konjaku. Saderam. WTF…
Mašīna esot LABA. Viss tajā LABS. Viss tajā ejošs un labs – [detaļu uzskaitījums]. Uz norādi, ka to vienā balsī pie stāvošas mašīnas var nodziedāt jebkurš pārdevējs atbilde bija īss un pārliecinošs “Jā”. Masējošo sēdekļu neesot – kļūda sludinājumā. Uzmini nu, kas tajā vispār ir patiess, ej nu visu pārbaudi. Ehh, WTF WTF WTF!?…
Vārdu sakot. Veco (glīto) divdurvju brīnumu, kuru, tātad, redzējām no ārpuses vien, un, kā no aprēķiniem izlobījās, prātvēders mēģina jaukumiņu nogrūst jau kādu gadu, mēs atstājām vien laimīgajam tirgonim un visu jautājumu ekspertam, lai izklaidējas vien tālāk. Pirmo reizi mūžā es dzirdēju (un ne no kādas pūkainas blondīnes ar zvaniņu kaklā!) ka mašīnas pirkšanas lēmums ir jāpieņem izejot tīri no vizuālās apskates un pirmo reizi es sajutos, ka es (es!) no mašīnu tirgošanas zinu gabalu vairāk, nekā “pārdevējs”. What a day what a day.
Pavisam noteikti – es uzzināju daudz jaunu veidu, kā NEPārdot mašīnu. Ever. Vainīga ne mašīna, ne cena – bet tādi vājprāta murgi nebij dzirdēti ne pat no bulciņu pārdevējas – še tev, pārdošanas māksla.
