Nezinu, vai Tev kāds tādu kādreiz rakstījis un cik ļoti to kāds pamanījis – bet dažkārt e-pastā iezogas “J mistērija”. J parādās teikuma vidū, ber pavisam bieži – teikuma beigās, gluži kā Jāņa, Jura vai Jutas paraksts – bet rakstītājs ir kāds Valdis vai Ādolfs! Kāpēc J?
Pirmo reizi J saņēmu no sava maģistra darba vadītāja. Palauzīju galvu, bet nospriedu, ka kaut ko laikam nesapratu un ļāvu J būt.
J šad tad saņemu vēl šobaltdien, piemēram šodien, bet tagad man jau ir J tulkošanas prasmes. Esmu gatava nodarīt pāri mulsinošajai, mokošajai J mistērijai, atļaušos pat teikt – iznīcināt to.
Un man ir labas ziņas, Tev, J saņēmēj: J ir tulkojams kā smileyface: smaidiņš, un tas nav vis nekāds hardcore datoristu, sektantu vai arābu slengs – J rodas no tās mazās Microsoft smaidīgās galviņas☺, ko viņš, tik māksliniecisks būdams, uzģenerē no “: )” MS Wordaa, MS Outlookaa u.t.t. Šī smaidīgā galva ir Windings fontā, un, lai to uzrakstītu Windings fontā, jāraksta – kas? – jā gan! – J!
Bēdīgfeiss ir L, ja saņemat L – kaut kas nav labi vai arī kādam nav labi.
Lūk tā! ☺