Manās neķītrajās roķelēs ir nonākusi literatūra, ar kuru es vienkārši NEspēju, nu NESsspēju nepadalīties ar plašo, skaisto pasauli, kas savā trakumā pieradījusi mūsu zemīti pilnu ar dažādiem aizraujošiem un noraujošiem cilvēkiem. Un proti, manās rokās nonākusi sirdi plosoša pārcilvēka atklāsmju vēstule, kuru noteikti Pārcilvēku Vēstuļu un Atziņu Kopotajos Rakstos kādu dienu aizturētu elpu lasīs parasto cilvēku un ģēniju bērnu bērni. Lai šis paliktu tīzeris, līdz kopoto rakstu izdošanai, es aplaimošu dārgo lasītāju vien ar galveno (saglabājot oriģinālo ģeniālo pierakstu):
Pie manis jau laiks atkal ir pēc pusnakts un manas domas šaudās visos virzienos. Esmu ieēdis arī vakariņas un, lai nedotos gulēt ar tikko pieēstu puncīti nolēmu uzrakstīt dažas rindas kamēr šis tas vēl prātā!
, raksta mūsu varonis. Ne vien raksta, bet, kā redzams, pilnīgi izkliedz!, jūtams, ka puncīša un prāta savienībai ir spēcīgs vektors, vārdi plūdīs aumaļām. Un plūst arī. Es nozogu jau rindkopas četras un paslēpju tās dārgumu vācelē, kurā nonāks arī šis:
Iespējams, ka es esmu pats tik ļoti sarežģīta personība un neprotu sevi mobilizēt tā lai visu to, kas notiek apkārt uztvertu bez analīzes. Reizēm pieķeru sevi pie tā, ka analizēju dzīves situācijas un mēģinu saprast kāpēc cilvēki rīkojas tajā situācijā tā, bet man tobrīd gribētos to darīt pavisam savādāk. Ieksēji nepamet pārleiku lielā pārliecība par sevi, ka es tomēr varu sasniegt to konkrēto rezultātu labāk kākāds cits, kas ļoti bieži izrādās patiesība.
Lūk! Kad lasītājs sevi pēdējo reizi pieķēris dzīves situācijā? Sevišķi jau tādā, kur kāds rīkojas savādāk, kā tāds iedomīgs pimpis ar baigo personību. Bezpriģels.
Tas ļoti bieši traucē komunikācijā ar cilvēkiem, jo jūties stripri pārāks par citiem un brīžiem nevari nolaisties tajā līmenī, kur ir pārējie līdzcilvēki, lai labāk saprastos ar viņiem.
Šeit kā desmitā līmeņa Erceņģelis pār līdzcilvēkiem paceļas ģēnijs, kas aplaimo katru savu sugasbrāli ar savu neviltoto pārākuma apziņu, kā spožu dievišķu gaismu. Pērles vājām cūkām! Vai tad kāds spēj novērtēt “es taču teicu” un “es tā arī zināju”? Kādas ciešanas sagādā līdzcilvēki, kas neaptver, kur viņu vieta, kādas ciešanas būs nenovērtēti stipram. Cik saprotamas ir parasto cilvēku zemās dusmas, kad pie tiem maigi kā māte pie sūdos novārtīta bērna nolaižas no augstumiem cilvēks, kurš visu zina labāk – ko gan vēl var gribēt dzidrs izcilnieks no šiem prastajiem ļaudīm, kas nav pelnījuši ne ūdeni mūsu varonim pienest. Varonim, kas nevar lepoties ar īpašiem darbiem, lēmumiem vai sasniegumiem – toties var – ar neslāpējamu Apziņu.
Nesaprasta, vientuļa un izcili simetriska dvēsele pareizā formā un krāsā kliedz sāpēs:
Es sevi ļoti biež neciešu par to, ka man ir vismaz trīs atbildes uz vienu un to pašu jautājumu! Ka es esmu pārāk gudrs vienkāršās situācijās. Kā lai ar to visu sadzīvo, ka liekas, ka pats vari izdarīt to ko dara citui piecreiz ātrāk un daudz labāk, bet neviens uz to neskatās un nesaprot???
Cik daudzi no jums var teikt par sevi – es sevi neciešu, jo esmu ģeniāls, labāks, vislabākais, es redzu pagātni, nākotni.. es (sitien pa krūtīm, no kurām krekls jau noplēsts 2 rindkopas atpakaļ)? Ha! Neviens! Neba nu vājas cūkas sapratīs, kā ir būt gaišākajam no gaišākajiem, pie tam ar trīs atbildēm uz to pašu jautājumu! Vājām cūkām derētu nodefinēties, lai tak ģēniji, kas zina, ka tiem dots vairāk, var izprast, ko lopi domā savā lineārajā prātā. Augsta līmeņa cilvēkiem nav laika iedziļināties parasto cilvēku neveiklajā ikdienas steberējumā. Augstāko cilvēku sāpēm nav gala, tās ir ciešanas pāri pār debesīm, uz kurām neviens, tikai īstais tīrradnis (vai divi) redzīgi paceļ savas trīs atbilžu acis, tās ir ciešanas lielākas par zemi, kurā simetriskus un pareizus nospiedumus pareizi atstāt prot tikai augsto līmeņu, nesaprasto supercilvēku fantastiskās pēdas. Vai lasītājs maz saprot, cik tālu, cik augstu ir mūsu varonis ne vien no viņa, bet pat no Jau Tā neaizsniedzamiem ģēnijiem!?
Ģēniji parasti ir gudri un izglītoti vienā konkrētā sfērā un daudz kur citur viņi ir tupi kā zābaki un cilvēki to nespēj saprast, kā otr nespēj saprasttik elementāras lietas, bet ko man iesākt, ka apzinies un jūties pārāks par citiem lielākajā daļā aktuālo jautājumu???
Es vēlos dzīvot kā normāls ilvēks
Lūk, sāpe, izkliegta, ka vientuļa kaija tā krīt līdzcilvēku neizpratnes vētrā. Kāpēc? Kāpēc visi ir tādi idioti, tikai viens, viens šis ir tik pārāks, par ko tāds dieva sods? Daudzos kolektīvos, skolās, pat ļaunāk – ģimenēs – pamatsastāvs ir pilnīgi idioti, kas nespēj novērtēt laimi strādāt, blakussēdēt ar uzlabotu dieva kopiju zemes virsū un turēt muti, kad tā jātur, un slavēt to, kas slavējams.
Gribu būt vienkāršs un ikdieniškš cilvēks, bet man tasw nesanāk. Un nesanāk tikai tāpēc, ka nevaru paciest, ka citi nespēj to izdarīt tā kā es… Dzīvot visu laiku ar tādu kā pārākuma apziņu ir ļoti grūti. Daudzos kolektīvos Tevi nesaprot, jo cilvēki nav vienāda līmeņa…
Ko lai es daru???
Ko lai dara cilvēks, kas ir labāks par mums visiem? Cilvēks, kam nespējam kolektīvi pielāgoties? Kā lai palīdzam šiem nesaprastajiem gaismas nesējiem, kas cieš diendienā no tā, ka visādi lopi nemaz nepamana, cik laimīgi tie ir – ar šo neticamo iespēju vadīt dienas ģēnija, mesijas un pārcilvēka tuvumā, toties, kuņas tādi, izdomā sev vērtību, viedokli un pavisam aizraujas ar sevi, nevis ar tiem, Tiem, Tiem ģēnijiem, kuri grib tikvien:
Visvairāk ko es vēlos savā dzīvē ir tas, ka Tu pacel manu vērtību ar dažiem mīļiem vārdiem
Kas gan var just trīs atbildes uz šo dvēseles kliedzienu, kas var tās Zināt, kas var pacelt to, kas jau tik augstu celts, kur parastajam i neaizsniegt, pat i nesaredzēt? Kas var tik daudz definēt un tik daudz analizēt? Ne jau Pelēkā Masa. Tikai šie, daži nesaprastie cilvēki. Tādi kā mūsu varonis, kura tuvākais sapnis, starp citu, ir beidzot dabūt darbu – īstā nesaprasta multiģēnija amatā – par kurjeru Dānijā (patiesībā – jebkādu darbu). Kā gan iekļauties starp lopiem? Tik zemu nav iespējams nolaisties tam, kas lido kā saule pār sauli. Tie nesapratīs augsto lidojumu, ko piedzīvo vien daži, to dzīvi, ko piedzīvo vien daži, to sapratnes līmeni, kas kā lāsts piemeklējis atsevišķus indivīdus. Tos, kas apkārtējo līdzjūtīgo, vienaldzīgo skatienu tulko nevis kā pirmo un pēdējo reakciju uz neadekvātu pašnovērtējumu, bet gan kā kārtējo apstiprinājumu savam uzpūstajam pārākumam (kuru var paņemt līdzi dušā, kad ir vientuļi).
Nē, brāl. Ko nu mēs. Mēs, reku, postojam savā sūda blogā svešu literatūru un tā arī neko neesam sapratuši – jo, ja būtu, būtu mainījuši Attieksmi un izbeigtu šito cūkprasto ņirgāšanos.
