Pa ausu galam pat es, tad gan jau arī mans dārgais lasītājs, ir dzirdējis par nez kādu tūroperatoru “Ceļojums tev” un apčakarētajiem klientiem. Ja ne – tad te īsais pārstāsts: nez kāda “Ceļojums tev” Laura Reķe uzmetusi ntos ļaudis: paņēmusi naudiņas par atvaļinājumiem turcijās, u know, lidmašīnas biļetes, viesnīcas un tādā garā, aizsūtījusi tūristus vienā virzēnā kur tie, ar Reķes viltotiem maksājumiem nagos, bez viesnīcām un atpakaļceļa biļetēm varēja piedalīties realitātes šovā tūrists-bomzis-lohs.
Ir dati: SMS kredīti – pirātu laipa
Kopš sevi atceros, man bijusi vājība uz grafikiem. Vājība ir maigi teikts. Mānija. Padod tik datus. Tāpēc, lai piedod man šie dati, kas nebija tam gatavi, kad nonāca manos nagos, bet man ir tapis grafiks par kāda sprukstiņa kredītsaistībām. Atruna: es nesaukšu vārdā ne kredītņēmēju, ne kredītkompānijas, pirmo neminēšu, jo labprāt viņu tālāk tekstā sauktu par idiotu datu aizsardzība, bla blabla, kompānijas neminēšu, jo negribu nevienu reklamēt.
Īsā slimības vēsture: “atradu uz ielas, uzzīmēju grafiku, visu noliku turpat, kur paņēmu” datus par aptuveni 20 saucamajiem SMS kredītiem, ko ņēmusi viena un tā pati persona kopumā 5 dažādās kredītkompānijās pēdējā gada laikā. Piemērs ir pilnīgi reāls. Vai arī nav, I don’t want no trouble. Lai vai kā, grafikā likts, tas devis man iespēju ielūkoties ne tikai kāda anonīma indivīda kredītu pagātnē, bet arī nākotnē, par ko īsi secinājumi turpmāk.
Grafiks attēlo to, kas paņemts VS atdodams VS makā paliek VS komisiju un procentu dinamika VS kredītkompāniju skaits mēneša griezumā.
Stāstiņi par grozījumiem satversmēs
Stāstiņš par nelaimīgu mīlestību
Kādam sportistam ļoti patika Kautkurstāna. Mašīnā uz paneļa viņam bija Kautkurstānas karodziņš un mugurā sarkans sporta tērps ar uzrakstu KAUTKURSTAN, tas bija viņa mīļākais tērps, no kura nešķīrās pat gultā. Kā par nelaimi, šī mīlestība bija pakļauta nežēlīgajam attāluma slogam – sportists dzīvoja Bababaijā un Kautkurstānā pat nekad nebija bijis – dzimis un audzis viņš bija Bababaijā un likteņa nežēlībā. Bababaijā viņam riebās pilnīgi viss. Tā kā pats runāja tikai kautkurstiski, nevarēja būt diezko lietderīgs darbos, kur varēja nākties sarunāties ar bababaijiešiem, tāpēc cieta mērenu trūkumu, bezdarbu un Bababaijas patizlo sociālo sistēmu. Ar sportu naudu nopelnīt nevedās, jo sportists ar sportu tā īsti nekad nebija nodarbojies. Instrukcijas uz Bababaijas veikalos pirktiem pulverīšiem viņš izlasīt nemācēja, tāpēc bija tos pārdozējis neskaitāmas reizes. Kalendāri un pulksteņi viņa mājā bija noregulēti pēc Kautkurstānas laika, tāpēc viņš vienmēr visur ieradās nelaikā un svētkus svinēja nesaprasts. Sportists mūžam mīlēja Kautkurstānu un viņa domas tiecās uz to ik brīdi, maigi kā mīļotās fotogrāfiju tas ar skatienu glāstīja tās TV kanālu ņirbu un reiba no Kautkurstānas saldās un krāšņās popmūzikas. Sportists cieta caurām dienām. Dusmu un lielu bēdu pielietas bija viņa gaitas. Lai cik tevī būtu līdzjūtības, nestāsti sportistam nekad par vilcienu uz Kautkurstānu: par nacistu kļūsi!
Stāstiņš par grūto brīdi
Reiz kādam vīram apzaga dzīvokli un aiznesa mīļāko pūces izbāzeni un kladīti, kur viņš gadu gadiem katru dienu bija pierakstījis aizraujošus skaitļus un interesantus aptauju rezultātus. Vīram tas bija neizsakāmi sāpīgi. Bet, tā kā viņš bija rīcības cilvēks un krievu valoda Latvijas cietumos ir oficiālā, vīrs sāka vākt parakstus, lai visiem sportistiem jau skolā iemācītu par vilcienu.
Stāstiņš par šoka terapiju
Reiz dzīvoja divi kaimiņi. Vienam bija forša sieva bija laba izglītība. Otram kaimiņam bija kopš bastotām algebras stundām izveidojusies nikotīna atkarība un krīze. Kādu dienu tas stāvēja pīpēja pieturā. Pagriezās pa kreisi, tur tantiņa sēd uz sola, nav kur pašam kājas atpūtināt. Pagriezās pa labi, tur – bērns un metru augstāk dusmīgi un nosodoši dūmotāja virzienā lūrēja māte un uzprasījās. Ej ka tu nah*j, nodomāja vīrs un ievilka indīgu dūmu brīdī, kad garām brauca mersis, pie stūres kaut kāda tur kuce, skatās sazinkur, nošļakstīja vīram visas bikses. Nu nav šodien vīram diena. Grūti vīram. Viss slikti. Atnāk vīrs mājās, tur sieva mazgā grīdu, tas viņai saka – paskaties kā vīrietim viss slikti, ibio, un viss tikai bābu dēļ, kad es tev saku, a šī neklausās, mazgā grīdu un neuzszāk, kuce, dialogu. Pārliecinājās vīrs, ka visās viņa dzīves nelaimēs sievietes vainīgas, apvainojās un aizgāja taisnīguma vārdā pastkastes piemīzt.
Dear diary: Atmiņu klade manam kaķim
Cilvēkiem dzīves laikā sakrājas pieķeršanās un visādas citas īpašas un maģiskas piesaistes citām dzīvām radībām. Tādas, kas sastāv no liela prieka, laimes un beidzas ar briesmīgām, briesmīgām sāpēm. Šis būs stāsts par radību, kas man tik dārga, ka, šķiet, zaudējuma šķembas sāpēs mūžam, par vienu ļoti īpašu kaķi. Manu kaķi. Atnācu atvadīties, izsāpēt un nolikt mierā šeit blogā, kur ta lai citur liek un uzkrauj… Reiz kaut kādā apmēram 7 gadus senā vasarā ar savu nākotnes vīru nolūkam nepiemērotā somā pārvedām mājās mūsu pirmo zvēru. Ugunīgais oranžais drakons bija izlikts atdošanai sludinājumā interneta trakonamā baznica.lv. Nosaucām par Zirdziņu.
Kurš mežā ir visģeniālākais?
Manās neķītrajās roķelēs ir nonākusi literatūra, ar kuru es vienkārši NEspēju, nu NESsspēju nepadalīties ar plašo, skaisto pasauli, kas savā trakumā pieradījusi mūsu zemīti pilnu ar dažādiem aizraujošiem un noraujošiem cilvēkiem. Un proti, manās rokās nonākusi sirdi plosoša pārcilvēka atklāsmju vēstule, kuru noteikti Pārcilvēku Vēstuļu un Atziņu Kopotajos Rakstos kādu dienu aizturētu elpu lasīs parasto cilvēku un ģēniju bērnu bērni. Lai šis paliktu tīzeris, līdz kopoto rakstu izdošanai, es aplaimošu dārgo lasītāju vien ar galveno (saglabājot oriģinālo ģeniālo pierakstu):
Pie manis jau laiks atkal ir pēc pusnakts un manas domas šaudās visos virzienos. Esmu ieēdis arī vakariņas un, lai nedotos gulēt ar tikko pieēstu puncīti nolēmu uzrakstīt dažas rindas kamēr šis tas vēl prātā!
, raksta mūsu varonis. Ne vien raksta, bet, kā redzams, pilnīgi izkliedz!, jūtams, ka puncīša un prāta savienībai ir spēcīgs vektors, vārdi plūdīs aumaļām. Un plūst arī. Es nozogu jau rindkopas četras un paslēpju tās dārgumu vācelē, kurā nonāks arī šis:
Iespējams, ka es esmu pats tik ļoti sarežģīta personība un neprotu sevi mobilizēt tā lai visu to, kas notiek apkārt uztvertu bez analīzes. Reizēm pieķeru sevi pie tā, ka analizēju dzīves situācijas un mēģinu saprast kāpēc cilvēki rīkojas tajā situācijā tā, bet man tobrīd gribētos to darīt pavisam savādāk. Ieksēji nepamet pārleiku lielā pārliecība par sevi, ka es tomēr varu sasniegt to konkrēto rezultātu labāk kākāds cits, kas ļoti bieži izrādās patiesība.
Dejas un pelēkā masa
Šodien Mākslas studenti un co man no TV ekrāna apgalvo, ka, ja viņiem apgriezīs budžeta vietas, tad mēs, latvieši iešot uz supermārketu un būšot bez sejas un demonstrē papīra olnīcu.
Skalpeli! Līmi! Klepus sīrupu! jeb dear diary īsfilma
Pieslienoties jaunajai ziemas stila tendencei – besīga slimošana ar sirdi plosošu klepu, vai īpaši stilīgajiem – ar gripu, bet totāliem trendseteriem – ar lāsteku pa galvu, es vārtos šallē jau dienu trešo, sajūta, ka simto, un kā jau tas tādos brīžos notiek, visko gribu darīt, bet nekā nevaru padarīt, jo noklepoju sevi līdz lupatas stāvoklim – ideāls brīdis, lai neciešami lēni kā večiņa izdarītu kaut ko, kas prasa laiku un neprasa intelektu, piemēram – sakārtot savu kompi.
Katrs, kas kārtojis kompi, noteikti saskāries ar to izklaidīgo brīdi, kad bilžu mape nejauši aizved neceļos pa miglainiem pirmā kursa kopmītņu ierakstiem vai telefona fotogrāfiju mapes sestā eksemplāra vai visādiem apputējušiem video, kas sakasīti kaut kur pa pasauli no brīžiem, kas izraisa jūtas bet nav neviena kam to teikt. Tā es iebridu ziedos un klānos un tā vietā, lai savāktos un sakārtotu to glītās mapītēs, es nejauši samontēju video.
Divos vārdos par trīsdimensiju Riekstkodi
1. janvārī viss ir ciet. Tas ir vienīgais iespējamais attaisnojums iet uz kino, lai redzētu Riekstkodi 3D. Neiedziļinoties, kādas vecas, sarkanas bekas ēduši filmas autori un kas viņi ir pēc tautības un politiskās pārliecības, filma ir diezgan biedējošs bezsakars no līdz, kas spējīgs aizvainot pat kaut cik saprātīga bērna intelektu. Jā un – atmetiet visas cerības – tai nav gandrīz nekāda sakara ar TO Riekstkodi, Ziemassvētkiem vai citu skaistumu, ar ko tā varētu asociēties.
Kad es iekārtojos sēdeklī un piesprādzējos 3D baudīšanai, nodomāju: nu, kā minimums mūzika šajā filmā būs nesamaitājami brīnišķa. Sliktā ziņa: visas melodijas, izņemot klasisko skaņas signālu “kamera-rāda-iespaidīgu-objektu-no-apakšas-uz-ļoti-augstu-augšu”, tika pievemtas ar salkaniem, neveikliem un totāli truliem tekstiem 8-gadīgas poētiskas meitenītes rozā dienasgrāmatas asaraino šļupstu līmenī jeb, kā ausis plosošā ritmā dziedāja Spanky Ham no Drawn Together: “He’s not the only one who can sing from his heart”. Labā ziņa ir, ka, spītējot iespējām, filmas autori bija izpurgājuši tikai kādus 3-4 Čaikovska gabalus (ja sākumā es rosīgi gaidīju dzirdēt tos visus, tad pēc pirmā es lūdzu Dievu, kaut rimtos šī ņirgāšanās par klasiku), pārējais filmas muzikālais laukums bija aizpildīts ar umpā-rumpā pavadījumu no kompilācijas “Universāli meldiņi multenēm, kad visas idejas izsīkušas“, uz kura fona vairumā gadījumu bija ļauts izpildīties “sliktajiem” jeb žurku ķēniņam un viņa “žurku džezbandam”.
Veca mīlestības vēstule manai universitātei
Mīļā dienasgrāmata,
Cik ļoti sūkā ērika KAMPaņa?
Pēc kaujas visi gudri, arī tie, kas tagad metas analizēt PLL , kā runā – ērika, veidoto kampaņu. Ķeskā un zākā, pats ēriks, protams, turot līniju, teic, ka kļūdas kampaņā neredz (ne jau ka “nav”, vnk “neredz”). Paša vārdiem, pie vainas esot tautas kūtrums un miegainība. Un tas jau ir darbiņš kafijai, trenerim un ārstam, ne jau reklāmistam. Ne jau PRstam reklāmistam jāpiegādā cilvēkiem vēsts, jeb, citiem, nu jau slaveniem vārdiem sakot, jāuztaisa pīrādziņš no sūda.
Neliela retrospekcija un sekcija par AŠku buldozēšanu pa medijiem ērika vadībā man piefiksējusies piezīmēs, tad nu, lūdzu, veldzēsimies atmiņās par burvīgo kreatējumu, kam retais līdzīgs savā meistarībā, izpildījumā un efektivitātē. NOT. Ķidājam pīrādziņu, aiziet!