Cilvēkiem dzīves laikā sakrājas pieķeršanās un visādas citas īpašas un maģiskas piesaistes citām dzīvām radībām. Tādas, kas sastāv no liela prieka, laimes un beidzas ar briesmīgām, briesmīgām sāpēm. Šis būs stāsts par radību, kas man tik dārga, ka, šķiet, zaudējuma šķembas sāpēs mūžam, par vienu ļoti īpašu kaķi. Manu kaķi. Atnācu atvadīties, izsāpēt un nolikt mierā šeit blogā, kur ta lai citur liek un uzkrauj… Reiz kaut kādā apmēram 7 gadus senā vasarā ar savu nākotnes vīru nolūkam nepiemērotā somā pārvedām mājās mūsu pirmo zvēru. Ugunīgais oranžais drakons bija izlikts atdošanai sludinājumā interneta trakonamā baznica.lv. Nosaucām par Zirdziņu.
Kurš mežā ir visģeniālākais?
Manās neķītrajās roķelēs ir nonākusi literatūra, ar kuru es vienkārši NEspēju, nu NESsspēju nepadalīties ar plašo, skaisto pasauli, kas savā trakumā pieradījusi mūsu zemīti pilnu ar dažādiem aizraujošiem un noraujošiem cilvēkiem. Un proti, manās rokās nonākusi sirdi plosoša pārcilvēka atklāsmju vēstule, kuru noteikti Pārcilvēku Vēstuļu un Atziņu Kopotajos Rakstos kādu dienu aizturētu elpu lasīs parasto cilvēku un ģēniju bērnu bērni. Lai šis paliktu tīzeris, līdz kopoto rakstu izdošanai, es aplaimošu dārgo lasītāju vien ar galveno (saglabājot oriģinālo ģeniālo pierakstu):
Pie manis jau laiks atkal ir pēc pusnakts un manas domas šaudās visos virzienos. Esmu ieēdis arī vakariņas un, lai nedotos gulēt ar tikko pieēstu puncīti nolēmu uzrakstīt dažas rindas kamēr šis tas vēl prātā!
, raksta mūsu varonis. Ne vien raksta, bet, kā redzams, pilnīgi izkliedz!, jūtams, ka puncīša un prāta savienībai ir spēcīgs vektors, vārdi plūdīs aumaļām. Un plūst arī. Es nozogu jau rindkopas četras un paslēpju tās dārgumu vācelē, kurā nonāks arī šis:
Iespējams, ka es esmu pats tik ļoti sarežģīta personība un neprotu sevi mobilizēt tā lai visu to, kas notiek apkārt uztvertu bez analīzes. Reizēm pieķeru sevi pie tā, ka analizēju dzīves situācijas un mēģinu saprast kāpēc cilvēki rīkojas tajā situācijā tā, bet man tobrīd gribētos to darīt pavisam savādāk. Ieksēji nepamet pārleiku lielā pārliecība par sevi, ka es tomēr varu sasniegt to konkrēto rezultātu labāk kākāds cits, kas ļoti bieži izrādās patiesība.
Dejas un pelēkā masa
Šodien Mākslas studenti un co man no TV ekrāna apgalvo, ka, ja viņiem apgriezīs budžeta vietas, tad mēs, latvieši iešot uz supermārketu un būšot bez sejas un demonstrē papīra olnīcu.
Skalpeli! Līmi! Klepus sīrupu! jeb dear diary īsfilma
Pieslienoties jaunajai ziemas stila tendencei – besīga slimošana ar sirdi plosošu klepu, vai īpaši stilīgajiem – ar gripu, bet totāliem trendseteriem – ar lāsteku pa galvu, es vārtos šallē jau dienu trešo, sajūta, ka simto, un kā jau tas tādos brīžos notiek, visko gribu darīt, bet nekā nevaru padarīt, jo noklepoju sevi līdz lupatas stāvoklim – ideāls brīdis, lai neciešami lēni kā večiņa izdarītu kaut ko, kas prasa laiku un neprasa intelektu, piemēram – sakārtot savu kompi.
Katrs, kas kārtojis kompi, noteikti saskāries ar to izklaidīgo brīdi, kad bilžu mape nejauši aizved neceļos pa miglainiem pirmā kursa kopmītņu ierakstiem vai telefona fotogrāfiju mapes sestā eksemplāra vai visādiem apputējušiem video, kas sakasīti kaut kur pa pasauli no brīžiem, kas izraisa jūtas bet nav neviena kam to teikt. Tā es iebridu ziedos un klānos un tā vietā, lai savāktos un sakārtotu to glītās mapītēs, es nejauši samontēju video.
Divos vārdos par trīsdimensiju Riekstkodi
1. janvārī viss ir ciet. Tas ir vienīgais iespējamais attaisnojums iet uz kino, lai redzētu Riekstkodi 3D. Neiedziļinoties, kādas vecas, sarkanas bekas ēduši filmas autori un kas viņi ir pēc tautības un politiskās pārliecības, filma ir diezgan biedējošs bezsakars no līdz, kas spējīgs aizvainot pat kaut cik saprātīga bērna intelektu. Jā un – atmetiet visas cerības – tai nav gandrīz nekāda sakara ar TO Riekstkodi, Ziemassvētkiem vai citu skaistumu, ar ko tā varētu asociēties.
Kad es iekārtojos sēdeklī un piesprādzējos 3D baudīšanai, nodomāju: nu, kā minimums mūzika šajā filmā būs nesamaitājami brīnišķa. Sliktā ziņa: visas melodijas, izņemot klasisko skaņas signālu “kamera-rāda-iespaidīgu-objektu-no-apakšas-uz-ļoti-augstu-augšu”, tika pievemtas ar salkaniem, neveikliem un totāli truliem tekstiem 8-gadīgas poētiskas meitenītes rozā dienasgrāmatas asaraino šļupstu līmenī jeb, kā ausis plosošā ritmā dziedāja Spanky Ham no Drawn Together: “He’s not the only one who can sing from his heart”. Labā ziņa ir, ka, spītējot iespējām, filmas autori bija izpurgājuši tikai kādus 3-4 Čaikovska gabalus (ja sākumā es rosīgi gaidīju dzirdēt tos visus, tad pēc pirmā es lūdzu Dievu, kaut rimtos šī ņirgāšanās par klasiku), pārējais filmas muzikālais laukums bija aizpildīts ar umpā-rumpā pavadījumu no kompilācijas “Universāli meldiņi multenēm, kad visas idejas izsīkušas“, uz kura fona vairumā gadījumu bija ļauts izpildīties “sliktajiem” jeb žurku ķēniņam un viņa “žurku džezbandam”.
Veca mīlestības vēstule manai universitātei
Mīļā dienasgrāmata,
Cik ļoti sūkā ērika KAMPaņa?
Pēc kaujas visi gudri, arī tie, kas tagad metas analizēt PLL , kā runā – ērika, veidoto kampaņu. Ķeskā un zākā, pats ēriks, protams, turot līniju, teic, ka kļūdas kampaņā neredz (ne jau ka “nav”, vnk “neredz”). Paša vārdiem, pie vainas esot tautas kūtrums un miegainība. Un tas jau ir darbiņš kafijai, trenerim un ārstam, ne jau reklāmistam. Ne jau PRstam reklāmistam jāpiegādā cilvēkiem vēsts, jeb, citiem, nu jau slaveniem vārdiem sakot, jāuztaisa pīrādziņš no sūda.
Neliela retrospekcija un sekcija par AŠku buldozēšanu pa medijiem ērika vadībā man piefiksējusies piezīmēs, tad nu, lūdzu, veldzēsimies atmiņās par burvīgo kreatējumu, kam retais līdzīgs savā meistarībā, izpildījumā un efektivitātē. NOT. Ķidājam pīrādziņu, aiziet!
BrainwAŠ turpinās
jeb Ērikonkuļa sacerējums Par Labu Latviju un stāsts Par Savu Kabatu
Aidā nākamā brainwash reklāma – jau cītīgi vajā cilvēku pa TV un pa radio. Biedē tas, ka šitā ir tik debīli pozitīva, ka prātu izkūkojušas večiņas un 26-gadīgi Flandersi (“esi vienmēr pozitīvs! Pozitīvs!”) sabalsos par vienalga ko kā likts.
Brainw(AŠ)²
AŠ. Kaut kādi cilvēki saka par šito: gaiša simple reklāma, daži – vemj, TV saka, kaut kādiem prātam neaptveramiem 20% līdzpilsoņu tīk Šlesers (..) un viņa darbi un kādiem prātam neaptveramiem 10% – Šķēle: šitie divi AŠ-i, kuruprāt, 2 AŠ vienāds-ar AŠ kvadrātā un laikam jau retais gīks aizdomājas, AŠ tad var būt tikai nulle. (Man un daudziem citiem par lielu pārsteigumu, to skaļi pateica [AŠ-u sena draudzene] Vaira)
Es saku – Brainw(AŠ)². Kas ir tas katris 5tais izskalotais, kuru darīs laimīgu šitāds kvadrāts? WTF
Jauks RE (kvalitatīva, inteliģenta atbilde Brainwaš-am):
East siy-eede – Rīga, Daugavpils, Madona, Cēsis
Šofera-ceļotāja piezīmes par: negaisu un miglu laukos, ceļu Preiļi-Madona caur Atašieni (2010. gada maija fakti), putniem un maizi, ceļu Madona-Cēsis, maznozīmīgi pļurksti par Daugavpili, Krāslavu, Kaplavu, Aglonu, Preludi un Cēsīm.
Maija sākums ar savām 4-pēc-kārtas brīvām dienām un laiku “Tropi ar ledu” izvelk no 4 sienām katru, kas kaut cik dzīvs. Mani kopš Preludes iegādes no stūres nav iespējams atraut, tāpēc iejūdzām manu lielceļu pantēru un laidām Latvitripā uz East side, galamērķis – Daugavpils-un-tad-jau-redzēs.
DAY 1. Rīga – Daugavpils – Preiļi – miglasWTFs – Madona
Rīgu pametām kā jau laiskiem buržujiem pienākas: ap 1iem. Šņak cauri Ogrei un Pļaviņām (kur “no baznīcas ziedojumu kastes nozagti..div simt piecdesmit lati .. aptuveni”). Laiks šonedēļ lutina ar siltu sauli, silta saule savukārt cep vakarā labu saulrietu. Pēc negaisa kaut kur posmā Kobmuļi – Grāveri – Aglona saule sāka laistīt svaigu kreftīgu saulrietu pa pavasarzaļo Latvijas lauku samtadabu un mežģīņu vibro-lielceļiem. Ceļi te ir pārsvarā sūdīgi, toties ainavas – pasakainas.
