karte un cūka

šodien nācās būt bankā, lai izņemtu karti pazaudētās vietā. spedu pogu, dabūju cīparu, rinda stipri vilkās, iespējams tāpēc, ka darbojās vien divas KASes. No tām vienā sēdēja meičuks, kuru šajā filiālē biju manījusi teju katru reizi un man viņa allaž šķita visai nesimpātiska, ne jau ka neglīta (ja ne govorju što on urod) – bet nejauka un atgādināja man Vecvagari. Nav svarīgi, kas ir Vecvagare, uzvārds lakoniski says it all anyway. Parasti es esmu atvieglota, kad netieku viņas rindā. Taču šodien bija citādi. Pāri visai augstajai un platajai letes malai es varēju saskatīt gabalu no vienīgās opcijas, kas sēdēja otrā robā un šis gabals lika stingt manām radikālestēta cilvēknīdēja iekšām – tā bija meitene ar dibenam līdzīgu seju mālu krāsā, uz kuras bija uzzīmēts viss, kas, kā to mīl dēvēt salonuvergu aprindās – “koptajai” jaunkundzei bija licies tajā trūkstam. Spīguļojoša mute un tādas kā acis ir divi priekšmeti kas man atmiņa dīvainā kārtā aptuveni saglabājušies, spītējot faktam, ka uz viņu bija tik grūti skatīties, ka man nebija īsti iespējas šo mākslas darbu nopētīt un iegaumēt. Es sēdēju un stipri gribēju, kaut šoreiz mana rinda iekristu ak jel labāk tad pie vecvagarveidīgās meitenes ar kantaino galvu.
Ēh, bļaka, mana vilšanās – mans cipars iečivinājās virs māla dibena. Kad tam tuvojos, cenšoties saglabāt adekvātumu vairīdamās no acu kontakta, manam skatienam ar sajūtām dakša-pa-stiklu pavērās aptuveni desmits raibi rozā nagu ar spiciem, gariem galiem, es pieļauju, ka apmēram tā izskatās izoperētas garo kaulu šķembas. Māla dibens mani uzrunāja uz “tu”. Un man liekas tajā brīdi mani vajadzēja nodot manai runājošajai pierei, uz kuras nočabinājās kādi 60×200 pikseļi un parādījas vemjošais smailijs :[~ Joprojām klīstošu un izvairīgu skatienu es saparaksīju pāris dokumentus, brutāli stūķēju tos somā un jau teju tiku bēgt, bet papīri un maki bij pārāk lieli, tāpēc pāris sekundes nācās ar tem spēkoties, lai nebūtu jādodas prom demonstratīvi nesot rokā tos sūda saņurcītos dzeltenos līgumus. Nagainais māla dibens piepeši ierunājās nesaprotami klusā balsī, es pacēlu galvu, lai saprastu, kurš ir dibena adresāts, un šausmās aptvēru, ka tā esmu es, tāpēc pieklājigi būtu paklausīties. Neievērojot piesardzību vērsu skatu nagainā dibena virzienā un saņēmu pretī divu zīmētu acu skatienu un teikumu, kas atkal saturēja “tu”. “Cūka,” es nodomāju. Viņa izskatījās uz gadem 32, attiecībā uz māla krāsas miesām tas nozīmē, ka viņa noteikti ir jaunāka par mani, visticamāk mācās otrajā kursā un piestrādā bankā, lai nomaksātu nagu līmi. “Vai tu esi domājusi par kādiemvientur uzkrājumiem?” vaicāja dibens. Es atbildēju ar teikumu, kas saturēja apmēram 6 vārdus nolieguma formā, viņai būtu vajadzējis atšūties. “Bet kāpēc? Tur nāk laba nauda,” apgalvoja dibens. Es pārgāju uz apgalvojuma formu: “Es māku sakrāt naudu arī cūkā.” Cūkas lietojums teikumā man norāva jumtu, likās, tas norauj jumtu arī māla dibenam, tas attālinājās un iesmējās. Es izspurdzu pa durvīm mēģinot ieņurcīt ieņurcītajos līgumos savu maku ar jauno karti tajā. Cūka, es nodomāju, un smējos 5 kvartālus līdz mājai. Man šķita, ka cūka varētu būt bijis vienīgais vārds, ko viņa sadzirdēja manā atvadu runā.

Continue Reading