Divos vārdos par trīsdimensiju Riekstkodi

1. janvārī viss ir ciet. Tas ir vienīgais iespējamais attaisnojums iet uz kino, lai redzētu Riekstkodi 3D. Neiedziļinoties, kādas vecas, sarkanas bekas ēduši filmas autori un kas viņi ir pēc tautības un politiskās pārliecības, filma ir diezgan biedējošs bezsakars no līdz, kas spējīgs aizvainot pat kaut cik saprātīga bērna intelektu. Jā un – atmetiet visas cerības –  tai nav gandrīz nekāda sakara ar TO Riekstkodi, Ziemassvētkiem vai citu skaistumu, ar ko tā varētu asociēties.

Kad es iekārtojos sēdeklī un piesprādzējos 3D baudīšanai, nodomāju: nu, kā minimums mūzika šajā filmā būs nesamaitājami brīnišķa. Sliktā ziņa: visas melodijas, izņemot klasisko skaņas signālu “kamera-rāda-iespaidīgu-objektu-no-apakšas-uz-ļoti-augstu-augšu”, tika pievemtas ar salkaniem, neveikliem un totāli truliem tekstiem 8-gadīgas poētiskas meitenītes rozā dienasgrāmatas asaraino šļupstu līmenī jeb, kā ausis plosošā ritmā dziedāja Spanky Ham no Drawn Together: “He’s not the only one who can sing from his heart”. Labā ziņa ir, ka, spītējot iespējām, filmas autori bija izpurgājuši tikai kādus 3-4 Čaikovska gabalus (ja sākumā es rosīgi gaidīju dzirdēt tos visus, tad pēc pirmā es lūdzu Dievu, kaut rimtos šī ņirgāšanās par klasiku), pārējais filmas muzikālais laukums bija aizpildīts ar umpā-rumpā pavadījumu no kompilācijas “Universāli meldiņi multenēm, kad visas idejas izsīkušas“, uz kura fona vairumā gadījumu bija ļauts izpildīties “sliktajiem” jeb žurku ķēniņam un viņa “žurku džezbandam”.

Continue Reading