Dažreiz sanāk neizgulēties. Nu tā stipri neizgulēties, kā tikai ar bēbīšiem var. Ballējam, neguļam un kurinām, un kurinām… jaunatne, ziniet. Jaunatne vēl īsti nemāk nakti.
Sešos aizmiegam. 7os jāceļas.
Atveru acis: ir gaišs, kluss rīts, 9:20. Dižfak!
Lecu no gultas kā tāds Legolass, sagrābju telefonu, lai nosūtītu īsziņu bērnudārzam, ka esam lohi, kavēsim, lai piedod un saprot, un pieskaita bērnu pusdienām un tādā garā.
Un huļi tad mēs vispār tesāmies pirkt to balto kreklu, kas šodien jāvelk!
Iebrāžos bērna istabā.. BĒRNA NAV. Sega vien.
Uzgriežu ausis uz maksimumu, klusums. Metu acis virtuvē. NEVIENA NAV. Vannasistaba? Tualete? Nav, nav! Klusums kļūst arvien skaļāks! AAAA!
Atpakaļ istabā, varbūt slēpjas? Bet tad viņš savā viltīgajā paslēptuvē skaļi ķiķinātu…
AAAA!!!
Aaaaug trauksme!!!
Es stāvu istabas durvīs,
pulkstenis ir 9:20 un kādas 11 sirdi plosošas sekundes
un beidzot es atceros, ka Es Tak Jau šorīt biju dārziņā. Kur Saabs veica nesaprotamas darbības parkingā. Ka mēs aizmirsām izejamās bikses un braucām atpakaļ tās paņemt. Kā es nesmukā vārdā nosaucu drošības jostu, kas sasprūda bēbja sēdeklī. Pāaaareiz…
Labi, ka nenosūtīju īsziņu bērnudārzam, būtu grūti paskaidrot, ko tik stipru es lietoju laika posmā no 8 līdz 9 rītā.
Lai man vēl kāds pēc šī pasaka, ka ir kaut kas neiespējams un pretdabisks aizmirst bērnu autobusā. Džemperis uz kreiso pusi un kafija bez kafijas – tas jau vispār pašsaprotami.
