Veca mīlestības vēstule manai universitātei

Mīļā dienasgrāmata,

rakājoties dokumentos kaut kādu piezīmju un datu meklējumos, uzdūros kādai vecai rindai, ko es puķainā jaunībā biju rakstījusi savai dārgajai universitātei, precīzāk sakot, Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātei, kuru šodien jau esmu sen absolvējusi un vispār sen neesmu satikusi. Tālajā 2007. gadā mani palūdza atzīties jūtās par godu nez kādam skolēnu informācijas projektam, kur bērni lasa, cik labi ir būt inženierim un tāpēc iestājas RTU. Uzrakstīju visu, kā ir. Sentimentāla as i am, nolēmu to šodien atdot internetiem, tiem 3komats8 cilvēkiem, kam kaut kāda daļa gar manu About lapu un greizsirdīgajam universitātes laulātajam draugam, ja tāds ir, un ja tāds ir, es zvēru: es par to nekā nezināju.

Viss sākās Jūrmalā. Kurā es piedzimu un nedaudz izaugu. Kad es izaugu vēl nedaudz – tad viss turpinājās Rīgā, kur mākslas skolas vietā es izvēlējos Natālijas Draudziņas ģimnāziju, jo man patika lielā vitrāža vestibilā. Viena lieta ved pie citām. Tā matemātikas un informātikas profilkurss darīja savu, cipari mani spēja aizraut, pārliecināt un sasmīdināt, tāpēc, trīsreiz apgriežoties uz papēža RTU aulā, sev tomēr par lielu pārsteigumu nolēmu stāties rindā aiz liela mataina jaunekļa uz DITF. DITF telpās, lai arī bija daudz aizraujošu, pārliecinošu un smieklīgu ciparu, vitrāžas nebija, tāpēc es pie reizes mācījos Latvijas Mākslas akadēmijā. Tāpēc aizmigu C++ eksāmenā. Bet labi uzrakstīju. Jo labi zināju. Jo vienmēr gāju uz lekcijām. Viena lieta ved pie citām.

Dubultā dzīve beidzās vienā vasarā. Ar kaut ko tam bija jāturpinās, neizbēgamība – es iestājos DITF maģistratūrā. Diemžēl tikai vienā. Eksperimentālā maģistratūrā, kurā top profesionāli maģistri. Un es vēl Jums neteikšu, vai es kļuvu par eksperimentālo profesionālo maģistru, jo, kaut ari teorētiski tā ir kārtējā neizbēgamība, eksperimentāls kurss ir pārsteigumiem bagāts, tāpēc es jau divarpus gadus neko neparedzu uz priekšu. To manā vietā pēdējā brīdi mēdz izdarīt citi.

Bez pārsteigumiem: DITF man vienmēr bija neizsīkstošs iedvesmas avots, kas aicina datorzinātnē kā aizraujošā burvju mežā, ar serversīklietotņu fejām, datņu eglēm, konfigurējamām sēnēm un viediem Magiem visa gaiteņa garumā. Atrasties tajā ir piedzīvojums, kas piepilda ar lepnumu, prieku un dažādām spējām.

 

2007

Šodien jau esmu vecs orks, ar garu sirmu bārdu un skarbajā realitātē apdriskātu un rūdītu āvu, un, jā, profesionālu maģistra grādu visādā sistēmizstrādē un programmēšanā, un tas viss bija sen. Kaut gan nē. Nemaz ne tik sen.

Vaļsirdīgi runājot, es nezinu vis melnos tūkstošus studentu, kas savai universitātei veltītu kādu īpašu mīlu (un tie paši, kas ir, laikam ir ļoti kautrīgi vai dreijā kādu jokainu antiakadēmisko fasonu), bet, ja nu tur kāds tāds ir ārā, tad – hey, cilvēk, i see you. …ja satiekat kādreiz DITF, pasveiciniet no manis…

You may also like